VISVALŽA IELA

IEPAZĪSTI PILSĒTU UN TĀS APKĀRTNI
RĪGAS AUSTRUMU IZPILDDIREKCIJA
KOKA ĒKU RENOVĀCIJAS CENTRS „KOKA RĪGA”
MASKAVAS FORŠTATE

VISVALŽA IELĀ Nr. 8., Gr. 31/23.

Koka savrupmāja

Vietējās nozīmes XVIII - XIX gadsimta arhitektūras piemineklis „Popova muižiņa”, Visvalža ielā Nr. 8, apstiprināts pieminekļu sarakstā ar Kultūras Ministrijas 1998. 29.10. rīkojumu Nr. 128, (publicēts laikrakstā "Latvijas Vēstnesis" 1998. 18.12.), valsts aizsardzības Nr. 7925.

Popova savrupmāja ar dārzu un saimniecības ēkām.
1867. gads

Kurmanovu 2. dambī (grāfa V. Orlova dzimtcilvēki brāļi P. un D. Kurmanovi no 1793. līdz 1819. gadam Rīgā nodarbojās ar sveču liešanu, vēlāk viņu mantinieki V. un N. Kurmanovi kļuva par veiksmīgākajiem Rīgas dārzniekiem tā dēvētajās Zosu ganībās), XVIII g.s. beigās – XIX g.s. pirmajā pusē krievu tirgotāju Popovu dzimta ierīkoja dzelzs un tērauda ražošanas uzņēmumu un tabakas manufaktūru. Tāpēc dambi tautā sauca par Popova dambi. No 1876. gada oficiāli par Popovu ielu un visu rajonu dēvēja par „Popovku”, jo tagadējās Visvalža ielas otrajā pusē atradās rajons „Kļimovka” (kopš 1936. gada - Visvalža iela).
Jau 1769. gada plānā šajā vietā ir attēlots muižiņu puduris aleju, franču dārzu un sakņu dārzu ielenkumā. Agrāk šeit bijušas vairākas šādas ēkas. 1867. gada plānā: divas dzīvojamās mājas un staļļi; 1924. gada plānā: divas dzīvojamās ēkas, staļļi ar vāgūzi, mūra spīķeri un mūra fabrikas ēka, no tām līdz mūsdienām saglabājusies tikai viena. Spriežot pēc Kurmanovu vārda, Popovi nebija sākotnējie muižas īpašnieki, jo firma dibināta 1788. gadā. Taču Kurmanovi Rīgā darbojas tikai no 1793. gada, par to liecina arī ēku izvietojums un regulārais dārzs redzamais 1867. gada plānā. Līdz ar to var konstatēt, ka Popovi ieguva muižu vēlāk (tam vajadzīga padziļināta izpēte).
Popova muižiņa varētu būt viena no vecākajām koka celtnēm Rīgā. Pēc 1812. gada Rīgas priekšpilsētu stratēģiskās nodedzināšanas, tā saglabājusies, pateicoties Rodenburga un Kurmanova grāvjiem un plašajam dārzam. Muiža pieder Rīgas vislielākajiem koka arhitektūras retumiem. Vēl aptuveni tikpat senas koka ēkas ir Šarlotes muižiņā Šarlotes ielā, kas atzīmēta 1776. gada plānos.
Rīgas muižiņas Hoefhen, t.s. nomnieku muižiņas, parādījās ap XVI gadsimtu un sākotnēji pildīja saimnieciskas funkcijas - apgādāja savus saimniekus, tirgotājus un namniekus ar lauksaimniecības produkciju. Pavisam 1591. gadā Rīgas pievārtē bijušas 37 namnieku un 14 rātskungiem piederošas muižiņas. Vēlāk tās izmantoja kā vasaras dzīvojamās mājas. Muižiņa bija pilnīgi autonoms rūpniecības, tirdzniecības un lauksaimniecības centrs. XVIII gadsimta beigās turīgie rīdzinieki sāka būvēt vasarnīcas, ierīkoja atpūtas vietas. Iespējams, Popova muižiņa pieder pie pēdējā tipa, jo Rodenburgas grāvis iekļaujas tās robežās.

Savrupmāja Visvalža ielā Nr. 8.:
1824. gada notinums,
1867. gada situācijas plāns,
nams ap 1920. g.
Mūsdienu skats un Popovu dzimtas monogramma ieejas virslogā.

Līdz mūsdienām saglabājusies 18. g.s. b. – 19. g.s. sākumā celtā vienstāva koka dzīvojamā ēka ar mansarda jumtu un barokāliem jumta logiem. Ēkas virsgaismas logā redzama metālā kalta īpašnieku monogramma. Muižiņas koka ēka celta šķautņu guļbūves tehnikā XIX gadsimta beigās vai XX gadsimta sākumā. Tā apšūta ar līmeniskiem dēļiem, nosedzot fasādes sākotnēji gludo tēsto baļķu virsmu. Ēkai liels mansarda jumts, augsts mūrēts cokols, kurā izveidots arī pagrabs. Mansards apdzīvots. Ēkas tēlu lielā mērā nosaka izteiksmīgie logi, kas veidoti dažādu laiku stilā. Celtne veidota vēlīnā baroka stila formās ar klasicisma iezīmēm jumta logu dekorā, lukarnās, portālos un ārdurvju formās. Būvkalumos un iekšdurvju apmalēs ir arī rokoko iezīmes. Durvju vērtnes veidotas klasicisma stilā - ar kanelurētiem cokola pildiņiem, frīžu joslu un piekariņiem augšējā pildiņa spoguļa apakšējā daļā. Vērtnēm izmantotas masīvas L veida kāšviras, uzlikts augšējais un apakšējais aizbīdnis. Durvīm bijusi paliela kastes slēdzene ar noapaļotiem galiem, par ko mūsdienās liecina tikai tās nospiedums. Savdabīgs nama elements ir visu ietvi pārsedzošs, uz koka lokiem balstīts nosegs virs ieejas durvīm - iespējams, tas savā laikā ļāva "sausām kājām" nokļūt no karietes iekštelpās, neatbilst priekšpilsētas raksturīgam turīga iedzīvotāja mājas stilam, iespējams veidots vēlāk, pārējās būvformas atbilst XVIII gadsimta Rīgas muižas prototipam. 1824. gadā fasāžu notinumā redzams, ka ēka bijusi, ar aptuveni, metru augstiem virs pamatiem, taču patlaban muižiņa ir iegrimusi diezgan dziļi zemē, pagrabs segts ar ķieģeļu un koku velvēm. Ēkā saglabājušies daudzi oriģinālie dekoratīvie elementi - klasiskā stila ieejas durvis, iekšējās apdares elementi, dekoratīvas durvju apmales, oriģinālās krāsnis. Māja bija paredzēta vienai ģimenei un kalpotājiem. 1870. gadā tā tika sadalīta dzīvokļos. Laika gaitā jumta dakstiņi tika nomainīti pret skārdu. Nomainīti tika arī mansarda stāva logu rāmji un nojaukts, priekšdārziņa, dekoratīvais režģis.

Ēkas fasādes fragments.
1922. gads.

Ieskats firmas „Brāļi Popovi” „Gebrueder Popow”
vēsture

Firmas reklāma Gogoļa ielā. 1924. gads.
Firmas tirgotava Grēcinieku ielā Nr. 32. pie Rātslaukumā.
1925. gads.

Kad Anfira Popovs iegādājās namīpašumu tagadējā Visvalža ielā Nr. 8. nav zināms. 1844. gadā A. R. Popovs atklāja ziepju fabriku, kurā strādāja desmit strādnieku. Tās adrese nav noskaidrota. 1870. gadā Rīgas tirgotājs Jermolajs Saviča d. Popovs Popova dambja Nr. 6/8 (policijas Nr. 232/23 (Gr. 31/24) uzbūvēja vienstāvu mūra spīķeri, pēc arhitekta Jāņa Baumaņa 1870. gada 5. maijā apstiprināta projekta, tagadējās Universitātes filiāles ēkas vietā. Gruntsgabala 31/24. teritorijā vēlāk uzbūvēja vairāku koka spīķerus. Pēc 1880. gada 13. jūnijā apstiprināta arhitekta Reinholda Šmēlinga projekta J. S. Popovs uzbūvēja vienstāvu mūra spīķeri, ko pēc arhitekta Jāņa Baumaņa 1883. gada 3. maijā apstiprinātā projekta pārbūvēja par fabrikas ēku. Tajā ierīkoja Tabakas fabriku ar tvaiku dzinēju pēc Livlandes gubernatora 1883. gada 4. marta atļaujas. Firmas „Brāļi Popovi” ēka vairākkārt bija pārbūvēta – 1886., 1910. un 1914.gados. Pēdējo reizi fabrika paplašināta pēc lielā armijas pasūtījuma uz mahorku „Bakun”.
Pēc kara fabrikas teritorijā darbojās vairāki dažāda rakstura uzņēmumi: Augusta Bormaņa dzelzs konstrukciju un būvkalumu darbnīca, Berkas Habasa ziepju fabrika, Kamenkoviča „Otomar” un „Zefir” tabakas fabrika un citi.

Firmas reklāma Rīgas adrešu grāmatā.
1910. gads.

Vecpilsētā Grēcinieku ielā Nr. 32. firmai „Brāļi Popovi” piederēja dzelzs lietu tirgotava un noliktavas dzelzceļa stacijas rajonā. Bija izbūvēts speciāls atzarojums uz firmas noliktavām.

Dzelzceļa atzarojums uz firmas Brāļi Popovi dzelzs lietu noliktavu.
1903. gads.

Firma „Brāļi Popovi” dibināta 1788. gadā, galvenā uzņēmuma darbība bija saistīta ar dzelzs un tērauda lietu tirdzniecību. Spriežot pēc reklāmas, tirgojās ar metāla un čuguna izstrādājumiem, bronzu, traukiem, lauksaimniecības darba rīkiem, celtniecības piederumiem, caurulēm, šaursliežu dzelzceļa piederumiem u. c.

Firmas „Brāļi Popovi” veikals Grēcinieku ielā Nr. 32.
1930. gads.

Pēc Pirmā pasaules kara, firma atjaunoja un paplašināja savu darbību. Vienīgi tabakas fabrika, pēc evakuācijas uz Maskavu, neturpināja darbību Rīgā. 1939. gadā daudzi šīs ģimenes pārstāvji izbrauca uz Vāciju.
Savrupmājās dzīvoja pēcteči. Tur atradās firmas pārvalde un pārvaldnieka inženiera tehnologa Nikolaja Piranga dzīvoklis.
Popova dzimta aktīvi piedalījās Rīgas krievu kopienas sabiedriskajā dzīvē. Anfira Popovs 1869. gadā novēlēja daļu sava kapitāla labdarībai – bāreņu patversmei, baznīcai, pilsētas kasei un Rīgas bērnu patversmei. Viņa, piemēram sekoja arī dēli Boriss un Vladimirs.
Boriss Anfira d. Popovs (1871.-1950.) ir bijis Latvijas Universitātes ķīmijas fakultātes mineraloģijas katedras profesors, kurš dzīvoja Visvalža ielā Nr. 8.
Pēc Otrā pasaules kara tur atradusies Latvijas PSRS Zivsaimniecības pārvalde.
1956. gadā ēkā uzņēma režisora Pāvila Armanda filmu „Kā gulbji balti padebeši iet”, kur galveno lomu tēloja Vija Artmane un Voldemārs Zandbergs.

Atzinumi

Arhitekts Pēteris Blūms …”Ēkas nākotne neskaidra. Popova muižiņa ir nozīmīga ne tikai Rīgai un Latvijai, bet arī visai Eiropai, jo diez vai citur ir atrodama tāda izmēra baroka stila muižas ēka, turklāt vēl pašā pilsētas centrā. Mani uztrauc muižiņas turpmākais liktenis, jo tā, viņaprāt, ir "izvarota un pamesta" - ēkas iekšpusē vēsturiskās telpas sadalītas vairākos dzīvokļos, tieši šī iemesla dēļ uzbūvētas arī jaunas kāpnes, kas nepavisam neatbilst vēsturiskajam plānojumam. Patlaban ēka ir pašvaldības īpašums, taču no trīspadsmit ēkā esošajiem dzīvokļiem tikai viens nav privatizēts, tādēļ rodas jautājums, kā tiks saglabāta ēkas vēsturiskā vērtība.”
Rīgas kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (RKPAI) vadītājs Andis Cinis atzīst, ka šis jautājums ir uzdots vismaz desmit gadus par vēlu, jo patlaban jau gandrīz viss, kas bijis privatizējams, ir privatizēts un darīt neko vairs nevar.

Diena” 10.04.2004.

Avoti

Latvijas valsts vēstures arhīvs fonds – apraksts – lieta:

Literatūra: Periodika: Portāli:

V. EICHENBAUM’S
MMXI – MMXV