RĪGAS PILSĒTAS PELDĒTAVAS

IEPAZĪSTI PILSĒTU UN TĀS APKĀRTNI
RĪGAS AUSTRUMU IZPILDDIREKCIJA
KOKA ĒKU RENOVĀCIJAS CENTRS „KOKA RĪGA”
RĪGAS PILSĒTA

1912. gada maijā laikraksts „Rīgas Avīze” rakstīja „….Noderīgu peldētavu trūkums Rīgā. Vasaras siltajā laikā turīgākās aprindas meklē atpūtu un atspirgumu Rīgas Jūrmalā vai citur ārpus Rīgas. Bet lielākā Rīgas iedzīvotāju daļa, sevišķi strādnieku aprindas, pēdējie pēc grūtiem dienas darbiem fabrikās vai citās iestādēs, mēģina atrast atspirdzināšanos peldoties gandrīz vai katrā vietā, kur ir kaut cik viņu nolūkam noderīgs ūdens, lien tik iekša un mazgājas. Sekas daudzreiz bēdīgās…… Viena tikai vēlēšanās, lai ko darītu, kam tas nākas, apgādāt Rīgu ar piemērotām peldētavām….”, un 1912. gada jūnijā laikraksts paziņo „…bezmaksas peldētavas atklātas Daugavā un viņas pietekās vairāk vietās. Par peldētāju ērtību maz gādāts. Peldētavu tuvumā nav pat nekādu glābšanas rīku…”.
Kaut cik publiski pieejamas peldētavās pie Daugavas Rīgas pilsēta sāka ierīkot 1925/1939. gados, bija ierīkotas vairākas peldētavas, kas aprīkotas ar glābšanas stacijām, ģērbtuvēm, dušām, lektuvēm un citiem, bet tās pastāvēja līdz 1970.-jiem gadiem, vēlāk nolietojuma un pilsētas attīstības dēļ likvidētas.
Šodien Rīgas dome un Rīgas Austrumu izpilddirekcija nonāca pie slēdziena, pilsētai trūkst labiekārtotu peldētavu un Rīgas attīstības plānos, kā simts gadu atpakaļ, iekļauts jautājums par atpūtas zonu un peldvietu ar glābšanas posteņiem un videonovērošanu ierīkošanu Lucavsalas ziemeļu daļā, kas atbrīvota no mazdārziņiem un Ķengaraga promenādē ar ģērbtuvēm un tualetēm.

Pirmās peldētavas Rīgā

Vēsturiski Rīgā peldvietas parādījās 1848. gadā, kad uzņēmējs J. G. Verners Rozenbahs pie Plosta, vēlāk Pontona tilta vidus uz jūras pusi, kas atradās starp Akmeņu un Kuģu ielām kreisā krasta, Grēcinieku ielas labā Daugavas krastā ierīkoja peldu iestādi. Tā bija uz plostiem un liellaivām izbūvētas koka ģērbtuves ar slēgtiem astoņiem baseiniem centrā, centrālās daļas ieejas mezgla ar nelielo bufeti, apkalpotāju telpām un glābšanas dienesta novērošanas torni. Iestādē bija arī atsevišķas vannas istabas atsevišķām personām un divas lielas istabas ģimenēm. Rozenbaha peldētava [Rosenbach Bade Anstalt] likvidēta Pirmā pasaules karā.
Iestāde apmācīja bērnus peldēšanā ar speciālo pieaicināto peldēšanas mākslas instruktoru, sarīkoja arī ārstnieciskās peldes dāmām. Pastāvēja parasta un abonentu apmaksas sistēma. Sākumā tā bija paredzēta tikai dāmām ar bērniem. Mērķis bija sagādāt iespēju peldēties plūstošos ūdeņos, šī ideja bija populāra tā laika Eiropas pilsētās.

„Rozenbaha” peldētava pie Pontona tilta.
1912. gads.

„Rozenbaha” peldētava pie Pontona tilta.
1912. gads.

„Rozenbaha” peldētava pie Pontona tilta.
Foto no LNB krājuma.
1912. gads.

Vidzemes jahtkluba ēka,
kur atradās Baltijas I peldēšanas biedrības slēgtā peldētava.
Foto no LNB krājuma.
1902. gads.

Otrā slēgtā peldētava, kluba biedriem, atradās Āgenskalna līcī pie Baltijas I peldēšanas biedrības, dibināta 1905. gadā, kas izvietojās Vidzemes jahtklubā, dibināts 1895. gadā, ēkā Burkāna salā. Tā bija brīvas dabas peldētava, bez speciāliem aprīkojumiem.

Rīgas pilsētas peldētava pie Pontona tilta

Rīgas pilsētas peldētava pie Pontona tilta.
1931. gads.

Latvijas laikā Rīgā izbūvētas septiņas peldētavas: pie Pontona tilta, Ķīšezerā pie Kokneses ielas [biedrības], Ķīšezerā pie Ezermalas ielas, Ķīpsalā, pie Māras dīķa, Zaķu salā un Zvirgzdu salā.
Pirmo peldētavu Rīgas pilsēta izbūvējusi 1925. gadā, tā atradās pie Pontona tilta uz dzelzceļa tilta pusi, koka ģērbtuvēm izmantota dzelzs konstrukcijas pamatne [95 uz 35 m liela], kas bija novietota uz astoņiem pontoniem, peldētavā atradās četri baseini, trīs aprīkoti ar dēļu grīdām, savukārt viens atvēlēts profesionāļiem un sniedzās līdz Daugavas gultnei. Dziļais baseins tika ieklāts ar drāšu pinumu, ko ar speciāla mehānisma palīdzību varēja izcelt virs ūdens, izglābjot peldētāju 15-20 sekunžu laikā. Bija iekārtoti arī sauļošanās laukumi, bufetes, dušas telpa, masāžu telpa un publiskās labierīcības, ģērbtuves sadalītas divās klasēs, pirmā un otrā. 1927. gadā apmeklētāju skaits bija - 81680. 1936/1937. gados peldētavu pilnīgi pārbūvēja un modernizēja, Liepājas kara osta pagatavoja jaunus pontonus un ārzemēs pasūtīja īpašas metāla plāksnes pamatiem, paplašināja ģērbtuves un varēja uzņemt 1000 personas. Ziemas laikā peldētavu ieveda ostā. 1938. gadā apmeklētāju skaits bija - 140000.

Sporta biedrības „Kaiserwald” peldētava

1925. gadā pastāvēja vēl sporta biedrības „Kaiserwald” peldētava Kokneses prospekta galā, kas darbojās kā brīvas dabas peldētava ar nelielo speciālo aprīkojumu - tiltiņi, ūdens trepes, bufete, atsevišķas ģērbtuves un t.m.l., kas 1930. gadā to paplašināja uzceļot koka paviljonu ģērbtuvēm un citam infrastruktūras vajadzībām.
1928/1931. gados Rīgā bez speciālām būvēm tika iekārtotas četras peldētavas, padziļinot, attīrot upes gultni un labiekārtojot peldvietas

Sporta peldēta Ķīpsalā

Sporta peldētava 1930. gadā ierīkota Ķīpsalā pie Balasta dambja un C-D dambja līcī, tagadēja Krišjāņa Valdemāra ielas un Vanšu tilta rajonā, pastāvējusi līdz 1979. gadam, Padomju laikā bija nodota sporta biedrības „Dinamo” rīcībā. Šeit ierīkots koka paviljons ģērbtuvēm, bufetei, istabas tiesnešiem, treneriem un sportistiem, daļa atklātas un daļa ar nojumi skatītāju un tiesnešu tribīnes, steķi ar nožogojumu gar Daugavas krastu, bērnu baseins uz koka pāļiem ar zemu tramplīnu, atsevišķu augsto tramplīnu sportistiem, peldēšanas celiņiem un nelielo jahtu un laivu piestātni.

Ķīpsalas sporta peldētava, tribīnes, steķi.
1961. gads.

Ķīpsalas sporta peldētava, tribīnes, steķi, bērnu baseins,
sporta tramplīns un laivu piestātne.
1959. gads.

Ķīpsalas sporta peldētava.
Mazais tramplīns pie bērnu baseina.
1962. gads.

Māras dīķa un Zaķu salas peldētavas

1937. gadā uzcēla arī peldētavu Zaķusalā un pie Māras dīķa [likvidēta 1959. gadā, viņas bija nelielas, bet konstruktīvi līdzīgas Zvirgzdu salas un Ķīšezera peldētavām.

Peldētava pie Māras dīķa.
1938. gads.
Foto no LNB krājuma.

Zaķu salas peldētava.
1937. gads.

Ķīšezera peldētava

Arhitektoniski bagātīga latviešu nacionālās romantikas stilā celta, Ķīšezera peldētava Ezermalas ielās galā, pie Zooloģiskā dārza, atklāta 1938. gadā, arhitekts A. Grīnbergs. Peldētava bez krastu iežogojuma ar pieejām no apkārtējām kāpām un meža. Peldētava sastāv no koka ģērbtuves ēkas, sadalīta divās daļās - dāmām un kungiem, katrā daļā 45 atsevišķas kabīnes, bet drēbes tiek nodotas kopējā garderobē. Bez, tam vēl katrā daļā atrodas kopēja ģērbtuve skolniekiem un sportistiem, masāžas telpa, atejas WC un stendi velosipēdiem. Vidējā daļā otrā stāvā speciāla atpūtas telpa 50 apmeklētājiem ar skatu uz ezeru. Pie bufetes telpas ierīkota telpa bufetes saimniecībai ar saimniecības celtni, otrā stāvā telpas apkalpošanai, telpas uzraugiem, kasei, telefona kabīnei un apkopēja noliktavai. Peldētava vienlaicīgi spējīga uzņemt 2 000 apmeklētājus.

Ķīšezera peldētava.
Galvenā ieeja.
1938. gads.

Ķīšezera peldētava.
Ģērbtuves.
1938. gads.

Ķīšezera peldētava.
Lievenis pret ezeru.
1938. gads.

Ķīšezera peldētava.
Nacionālā romantisma stilā veidotas kāpnes un griesti.
1938. gads.

Peldētavā ierīkotas laipas uz speciālo slidkalniņu slidināšanai ūdenī. Peldētava darbojas vēl, 1980. - tajos gados.

Ķīšezera peldētava.
Laipas uz slidkalniņu.
1938. gads.

Ķīšezera peldētava.
Slidkalniņš.
1938. gads.

Zvirgzdu salas peldētava

Latgales priekšpilsētas peldētava atradās Zvirgzdu salā, pretim Bārddziņu ielai, no sākuma kā šodien tā izveidojas stihiski, 1930. gadā to labiekārtoja, iztīrīja Daugavas gultni pie peldētavas, ierīkoja atsevišķas pludmales kabīnes.

Zvirgzdu salas peldētava.
1969. gads.

1938. gadā nolēma Daugavas ļoti dziļo peldvietu pārveidot par drošu ne visai dziļu baseinu. Daugavas krasta salas teritorijā izraka padziļinājumu 100m garumā gar upes straumi, 90 m platumā, dziļumā 1,5m, attīrot Daugavas smiltis, kas veidoja baseina dibenu, ar garāko malu baseins pieslēdzās Daugavas straumei. Tika nostiprināta krastmala, baseinā vienlaicīgi paredzēts uzturēties 500 cilvēkiem. Ģērbtuves koka ēka uzbūvēta iepretī baseinam un sastāvēja no divām nodaļām – sievietēm un vīriešiem, kā arī kopējās ģērbtuves grupām, radot iespēju novietot drēbes 300 personām, arī ierīkotas telpas uzraugam, atspirdzinājumiem un velosipēdiem. Projekta autors arhitekts R. Kiršbergs.

Zvirgzdu salas peldētava.
Situācijas plāns.
1938. gads.

Zvirgzdu salas peldētava.
Telpu izvietojuma plāns.
1938. gads.

Zvirgzdu salas peldētava.
1938. gads.

Padomju laikā, kā sporta peldētava, vēlāk airēšanas bāze, tā nodota sporta biedrībai „Darba Rezerves”, šeit gatavoja PSRS izlases komandu Minhenes Olimpiādei airēšanas slalomā.
1964. gadā peldētavas baseina krasti tika nostiprināti ar betona plāksnēm.
Peldētava nojaukta 1971. gadā, kad notika sagatavošanas darbi Salu [Maskavas] tilta būvniecībai.
Satiksmei starp pilsētu un salu izmantotas laivas un Zvirgzdu salas koka tilts pie Speķa ielas.

Zvirgzdu salas peldētava.
Nostiprināto krastu betona apmales.
1969. gads.

Zvirgzdu salas peldētava.
Vārti.
1971. gads.

Peldu nodokļi un tarifi

Peldu nodokļi un tarifi Rīgā nepastāvēja peldu nodoklis, daudzās kūrortu pilsētas, kā piemērām, Ķemeros, Ogrē, Jūrmalā un citās, tā apmēri bija Ls 3, - 5,- no ģimenes galvas un Ls 2,- - 1,- no ģimenes locekļiem, ko kontrolēja Iekšlietu ministrijas darbinieki, pierakstot policijas iecirkņos vasarniekus un ielīmējot pasē speciālās peldu nodokļa markas.
Rīgas peldētavas bija sadalītas divās kategorijās - bezmaksas un maksas, peldētavas pie Pontona tilta 1925. gadā tarifs bija Latvijas Rbļ,- 5,- [ Ls,- 0,20] pirmā klase, Rbļ.,- 3,- [Ls,-0,15]otrā klase. 1940. gadā bija sekojušais tarifs: pirmā klase Ls,- 0,20; otrā klase Ls,- 0,10; sievietēm Ls,- 0,10; bērniem līdz 12 gadiem jāmaksā puscena; bērniem līdz 5 gadiem ieeja brīva. Pārējos Rīgas pilsētas peldētavās ieeja par brīvu. Par velosipēdu un vērtslietu uzglabāšanu jāmaksā Ls,- 0,10, bet par drēbju uzglabāšanas skapīša lietošanu Ls,- 0,05, par nozaudēto garderobes numuru Ls,- 0,25.

Peldētavu noteikumi

Rīgas peldētavas pastāvējuši lietošanas noteikumi:

Mūsdienu situācija

Latgales priekšpilsētā peldvietu ierīkošanai potenciāli iespējamas divas vietas, kas atbilstu pilsētas peldvietu ierīkošanai un tā ir vecās Zvirgzdu salas peldvieta pie Salu tilta un pie Putnu novērošanas torņa Ķengaraga Daugavas promenādes alejas galā, t.s. „Smērdekļa” līcī.
Pie Salu tilta šodien stihiski notiek peldēšana, t.i., iedzīvotāji izvēlas peldēties nepiemērotos ūdeņos, apdraudot savu veselību un dzīvību. Nesankcionētā peldvietā pastāv arī riska faktori, kā piemērām, Salu tilta izmantošana kā tramplīns lēkšanai ūdenī, Daugavas gultnes pamata slīpums nav piemērots peldēšanai, kā arī tilta būvniecības laikā Daugavā nogremdēta armatūra un būvgruži. Kaut arī šeit ir daudz nosacījumu peldētavas ierīkošanai, kā piemērām, pieejamība caur tilta tuneļiem un pārejām, samērā lielā pludmales zona, smilšainais krasts un sekla Daugavas piekraste, kuru iespaido ūdens līmeņa maiņa Rīgas HES ietekmē. Tomēr šeit arī vērojams neregulārs, stihisks ūdens piesārņojums. Bet pie Salu tilta ir sava Infrastruktūra, kas varētu veicināt peldētavas pastāvēšanu, kā piemērām, ūdens un elektrības pieslēgumu izveidošanai un attīstīta transporta infrastruktūra.
Peldētavai pie Putnu novērošanas torņa daudzas infrastruktūras priekšrocības atpaliek no Salu tilta peldētavas, kā arī t.s. „Smērdekļa” līča stāvošais ūdens veicina piesārņojuma koncentrāciju.

Avoti

Latvijas valsts vēstures arhīvs:

Literatūra: Periodika: Portāli:

V. EICHENBAUM’S
MMXII - MMXVI