KALUPES IELA

IEPAZĪSTI PILSĒTU UN TĀS APKĀRTNI
RĪGAS AUSTRUMU IZPILDDIREKCIJA
KOKA ĒKU RENOVĀCIJAS CENTRS „KOKA RĪGA”
LATGALES PRIEKŠPILSĒTA

MMX - MMXV

Kalupes ielas plāns.
1939. gads.

Ielas apbūve pamatā izveidojās Rīgas - Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa izbūves laikā 1858. gadā. Tā gāja gar Brīvo (Frei Begrabnis) kapsētu, kurā apbedīja trūcīgos Rīgas iedzīvotājus (1905. - 1908. gados kapi pārveidoti par Miera dārzu) līdz dzelzceļa laukumam Ģertrūdes (agr. Lielā Kalēju) ielā, tagad Mašīnu ielā.
Kalupes iela atrodas Latgales priekšpilsētā. Tā iet no Lāčplēša ielas līdz Daugavpils ielai.
Kalupes ielas senākie nosaukumi:
1850. gadā zemesgrāmatu dokumentos minēts nosaukums Mazā Palisādu iela. Tā iet no Lielās Mirušo ielas (tag. Katoļu) caur kapsētas lakumu uz Mazo Kurpnieku ielu (tag. Daugavpils), bet daži zemesgabali jau apbūvēti;
1861. gada Rīgas adrešu grāmatā minēts - Apbedīšanas iela (vācu Begrabnisstr., kr. Кладбищенская) vai Mazā Palisādu iela (vācu Kleine Palisadenstr., kr. Малая Полисадная);
Kopš 1938. gada - Kalupes iela (vācu Kollbachschestr).
Šis nosaukums saistīts ar Daugavpils novada Kalupes pagasta vārdu.

Kalupes ielas plāns.
1866. gads.

Kalupes ielas mūsdienās skatāmā apbūve veidojās ap 1850. gadu līdz ar Rīgas - Dinaburgas (Daugavpils) dzelzceļa izbūves, projektēšanas un realizācijas laiku.
No koka būvēm ielā pašlaik atrodas četras būves - Kalupes ielā Nr. 19. - pagalmā saglabājusies koka ēka. Būvēta, iespējams, ap 1850. gadu. Identiska ēka atrodas Kalupes ielā Nr.8. Tā bija būvēta ar atkāpi, bet paplašinot ielu, nams pietuvojies ielas malai. Būvtehnikas ziņā interesantāka ir koka ēka Kalupes ielā Nr. 21.
Tā būvēta 1858. gadā kā pus kazarma dzelzceļa darbinieku vajadzībām pēc Krievijas dzelzceļa tipveida projekta. Divstāvu īres koka māja ar galerijas tipa dzīvokļiem uzbūvēta 1875. gadā pēc arhitekta Heinriha Geigenmillera projekta.

Kalupes ielā Nr. 4.
Mājas frontons.
2010. gads

Kalupes ielas vecākā mūra ēka uzbūvēta 1892. gadā. Tas ir bijušais īres nams Kalupes ielas Nr. 12. pagalmā (arhitekts K.Pēkšēns). 1898. gadā uzbūvētas vēl divas mūra daudzstāvu ēkas neogotikas stilā Kalupes ielā Nr. 10 (arhitekts Vilhelms Hofmanis) un Kalupes ielā Nr. 19 (arhitekts A.Ašenkampfs). 1901. gadā tapušas daudzstāvu ēkas Kalupes ielā Nr. 4 (arhitekts H. Devendruss) un Nr. 8 (arhitekts K. Pēkšēns). 1903. gadā bija uzbūvēts pēdējais īres nams Kalupes ielā Nr. 12. Namu uzbūvēja ar atkāpi no ielas malā pēc arhitekta K.Pēkšēna projekta eklektikas stilā.
Visi šajā laika periodā celtie īres nami bija paredzēti kā strādnieku kazarmas ar atsevišķiem lieliem dzīvokļiem saimnieku vajadzībām.

Kalupes iela Nr. 19.
Dekoratīvais cilnis.
2010. gads.

Nākot jūgendstila laikmetam, ielā parādās šo stilu pārstāvošas ēkas:
1906. gadā uzbūvēts atturīga jūgendstila nams ar vertikālām līnijām Kalupes ielā Nr.11 (arhitekts A. Vanags). 1908. gadā Kalupes ielā Nr. 19 (arhitekts K. Pēkšēns) veidota ēka ar jaukiem bareljefiem, kuros attēloti dažādi putni. Kalupes ielā Nr. 15 (arhitekts V. Heršelmans) būvēta stalta ēka ar noslieci uz ziemeļu stilu, kurai ir jauks eksotisko ziedu fasādes noformējumu. Īsi pirms Pirmā pasaules kara 1914. gadā tapis daudzstāvu īres nams Kalupes ielā Nr. 3 (arhitekts N. Hercbergs). Ēka uzcelta bīdermeijera stilā un savā frontonā saglabājusi jūgendstila un baroka stilu atskaņas. Šī perioda ēkas arī celtas kā strādnieku kazarmas. Taču ēku apakšējos stāvos jau parādās atsevišķas tirgotavu telpas. Tomēr kā noteicošā tirdzniecības vieta saglabājas Daugavpils iela.
Latvijas laikā uzbūvētas daudzstāvu ēkas arī konstruktīvisma stilā: 1934. gadā ēka Kalupes ielā Nr. 1 (arhitekts A. Ramans), 1923. gadā divas nelielas ēkas - bezpersoniskā veikala vienstāvu ēka Kalupes ielā Nr. 17 (arh. I. Devendruss) un 1936. gadā konstruktīvisma stilā celta divstāvu savrupmāja Kalupes ielā Nr. 5 (arhitekts N. Dreziņš).
Padomju laikā 1978. gadā tapusi silikātķieģeļu individuālā māja Kalupes ielā Nr. 7 (arhitekts I. Caunīte).

- 1 -

Miera dārzs

Miera dārzs.
2013. gads.

Starp Kalupes, Katoļu un Jēkabpils ielām atrodas Miera dārzs.
2008. gadā pēc Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas iniciatīvas Rīgas domes Vides departaments izstrādāja Miera dārza rekonstrukcijas projektu, kurā paredzēts : ceļu sistēmas pārplānošana, pusaudžu sporta aktīvās atpūtas zonas un klusās zonas vecākiem cilvēkiem ierīkošana, dekoratīvo skulptūras vietu atjaunošana, tualete, estrāde un tml.
Miera dārza vēsture saistīta ar Rīgas pilsētas Brīviem kapiem (Frei Berggrabniss), ko Rīgas Jēzus draudzei 1773. gadā ierādīja Rīgas pilsēta. Kapos sāka apbedīt visu konfesiju piederīgos. Daļu kapsētas XVIII gadsimta sākumā, neskatoties uz reformātu un Rīgas rātskungu protestiem, sāka izmantot pie Romas Katoļu baznīcas piederošie.
Kapus slēdza 1872. gadā un daļu pieminekļu pārvietoja uz vēlāk izveidoto katoļu nodalījumu.
1934. gadā, kad tagadējā dārza zemes reģistrēja uz Rīgas pilsētas vārda, tiesas lēmumā rakstīja: „…Rīgas pilsēta valda pār šo zemesgabalu pāri par 100 gadiem un valdīšana sākusies XIII gadsimtenī un turpinājusies nepārtraukti līdz šīm laikam. Valdot no neatminamiem laikiem ir ieguvusi īpašuma tiesības uz minēto gruntsgabalu…”.

Miera dārza izpildu projekts.
Dārzu arhitekts Georgs Kūfalts.
1913. gads.

1904. gadā Rīgas dārznieks Georgs Kūfalts [Kuphaldt] ierosināja vecos kapus pārveidot par pilsētas dārzu un izstrādāja projektu. 1905. gadā izveidoja celiņus, nākošajā 1906. gadā notika zemes nivelēšanas darbi un jauni stādījumi. 1907. gadā grantēti parka celiņi un ierīkotas divas trešdaļas apstādījumu. Šī gada vasarā dārzs tika atklāts publiskai lietošanai.
1909. gadā dārzs ieguva savu tagadējo nosaukumu „Miera dārzs” un bija iecienīts Maskavas forštates iedzīvotāju vidū. Tika uzcelts augļu un minerālūdeņu kiosks.
Daļa veco pieminekļu bija salikti atsevišķā nodalījumā, bet daļa palikusi uz vietas. Vēlāk tos pārvietoja uz katoļu kapiem.
1910. gadā pie Jēkabpils ielas no dārza atdalīts zemes gabals Bērnu patversmes būvei.
Maksimāli saglabājot iepriekšējos kapu stādījumus, izdevās izveidot dabiskas ainavas dārzu.
Pēc Pirmā pasaules kara dārzs tika iznomāts Amerikas kristīgo jaunatnes savienībai „YMCA” un daļa dārza - Rīgas kājnieku pulka karavīru sporta vieglatlētikas treniņiem. Vairākas sabiedriskās organizācijas šeit rīkoja savus mītiņus un svētkus.

Miera dārza pārveidošanas projekts.
Arhitekts Andrejs Zeidaks.
1928. gads.

1928. gadā tika izstrādāts dārza pārveidošanas projekts. Tam pievienoja daļu katoļu baznīcas dārza zemes gar Jēkabpils ielu. Agrāk šeit bija tikai aleja pie Bērnu patversmes Jēkabpils ielā Nr. 19a.
Dārzu arhitekts A. Zeidaks izstrādāja rekonstrukcijas projektu, kurā atkāpās no sākotnējās ieceres dārzā nerīkot skaļus pasākumus, paredzot tajā estrādi, bērnu rotaļu laukumus, vietas atpūtai zaļajā maurā un tml.

Dārznieka māja, agrāk kapsētas sarga māja,
būvēta ap 1814. gadu.
2013. gads.

Dārznieka māja, agrāk kapsētas sarga māja,
būvēta ap 1814. gadu.
Fragments.
2013. gads.

Dārza mājā veica pamatīgu remontu. Šī ēka saistīta ar kapsētu vēsturi un ir vienīgā būve, kas saglabājusies. Spriežot pēc fasādes tipa tā celta ap 1820. gadu, iespējams vienlaicīgi ar ēku Katoļu ielā Nr. 14 (būvēta 1814. gadā).

Miera dārza bradājama baseins.
1931. gads.

Miera dārza bradājama baseins.
1935. gads.
LNB krājums.

Miera dārza bradājama baseina atliekas.
2013. gads.

1929. gadā izbūvēja seklu bradājamo baseinu. Priekšpilsētas bērniem karstajos vasaras mēnešos nebija iespējams baudīt ūdens peldes Jūrmalā vai citur. Tā viņiem tika rādīta iespēja izklaidēties pilsētas nomalē.

Miera dārzs.
Riharda Maura skulptūra „Memento Mori”,
uzstādīta 1930. gadā.

Miera dārzu atklāja 1930. gadā jūnijā. Tā centrālo ieeju no Katoļu ielas rotāja R. Maura skulptūra „Memento Mori” (atceries par nāvi) kā simbols vecajiem Brīvajiem kapiem.
1930. gadā uzbūvēja koka estrādi pēc arhitekta O. Tīlmaņa projekta, bet 1931. gadā kiosku pēc arhitekta A. Birznieka projekta. Tajā darbību sāka sīktirgotājs Nils Ribaks un piedāvāja saldējumu. Reibinošus dzērienus publiskajos dārzos aizliedza tirgot pēc katoļu baznīcas izvērstās pretalkohola propagandas.
1932. gadā dārzā uzcēla sauso ateju septiņām sēžu vietām.
Dārzā, katru svētdienu, izklaidējot publiku, spēlēja Valmieras kājnieku pulka orķestris, kurš bija izvietots Samarina (tag. Lomonosova) ielas kazarmās.
Otrā pasaules kara laikā dārzā ierīkoja vairākas vienkāršas bumbu patversmes, kas bija paredzētas apkārtējiem iedzīvotājiem un dzelzceļa satiksmes dalībniekiem.
Padomju un atmodas laikā parks palēnām gāja bojā. Sabruka baseins, nolietojās rotaļu laukumi, sadega kiosks un estrāde un aizgāja bojā tualetes būve.

Miera dārza bērnu rotaļu laukums,
ierīkots 2008. gadā.
2013. gads.

Tikai 2008. gadā ar Latgales priekšpilsētas izpilddirekcijas atbalstu un Rīgas pašvaldības aģentūras „Rīgas dārzi un parki” finansējumu tika ierīkots bērnu rotaļu laukums. 2014. gadā ar Eiropas finansējuma līdzdalību sakas dārza rekonstrukcija.
Dārza apstādījumus veido kļavas, āra baltie bērzi, apses un gobas, dažas Eiropas un Ledebūras lapegles. Sastopamas arī Kanādas „Serotīna” un „Petrovskas” papeles, kalnu kļavas, parastās zirgkastaņas, platlapu liepas un Holandes liepas, Pensilvānijas un zaļie oši. No krūmājiem šeit aug tatārijas sausserži, matainie ceriņi, vilnainās un Kanādas irbenes, vilkābeļu, filadelfiju, spireju un rožu sugas.

- 2 -

Kalupes iela Nr. 1., Gr. 39/6.

Ēka Kalupes iela Nr. 1., Gr. 39/6.
Būvēta 1934. gadā, arhitekts A. Ramans.
2010. gads.

Atturīga konstruktīvisma stila četrstāvu ēka. To uzbūvēja Anna Malvīne Minna Linde dzimusi Frīdenfelds, pēc, tikko Latvijas Universitāti beigušā, arhitekta Artūra Ramana 1934. gada 8. maijā izstrādātā projekta.
Ēkai raksturīgas uzsvērti horizontālas līnijas. Tās veidotas zem logu palodzēm un dzegu apmetumā, sadalot ēkas fasādes plaknes izskatīgās proporcionālās daļās. Ēkas kopējo masu vizuāli atvieglo arī trīsdaļīgie logi „itāļu” stilā.
Būves augstums piemērots blakus esošajai 1914.gada būvētai ēkai. Tā uzcelta necilas vienstāvu koka ēkas vietā.

- 3 -

Kalupes iela Nr. 3., Gr. 39/7.

Ēka Kalupes iela Nr. 3.
Būvēta 1914. gadā, arhitekts N. Hercbergs.
2010. gads.

Šo stalto ēku ar augsto frontonu būvē zemnieks Rihards Tomsons pēc arhitekta Nikolaja Hercberga 1914. gada 4. martā apstiprinātā projekta.

Kalupes iela Nr. 3.
Frontons.
2010. gads.

Mājas gars frontonā.
2010. gads.

Ēka būvēta vienkāršā neoklasikas stilā. Erkeris tās centrā padara to cēlāku un izteiksmīgāku. Visam šarmu piedod erkeri vainagojošais frontons - mazliet iztiepts un jau ar noslieci uz tolaik populāro Vācijas bīdermeijera stilu. Frontona apaļa loga apmales rotā dekoratīvas ziedu vītnes, kuru augšējā daļā vidu attēlots mājas gars. Savukārt frontona apakšējos stūros redzamas fantastiskas ziedu vītnes, kas atgādina pārpilnības ragus. Virs trešā stāva logiem austrumu stila aizskāru stangas veidojums apmetumā ar saules attēlu centrā.

Kalupes iela Nr. 3.
Trešā stāva logs.
2010. gads.

Īsu laika posmu – 1918/1920. gados šī nama īpašnieks ir rakstnieks, ārsts un aptiekārs Jānis Lejnieks - dzejnieka Viļa Plūdoņa (Lejnieka) brālis.

- 4 -

Kalupes iela Nr. 5., Gr. 39/8.

Ēka Kalupes iela Nr. 5., Gr. 39/8.
Būvēta 1936. gadā, inženieris N. Drēziņš.
2010. gads.

Konstruktīvisma stilā būvēts īres nams bez apmetuma. Tajā četri labiekārtoti divistabu dzīvokļi. Nams izceļas ar noapaļotu stūri, kas sasaista ēkas ielas un pagalma daļas. Neskatoties uz to, ka ēka (celta pēc 1936. gada 25. augustā apstiprinātā civilinženiera Nikolaja Drēziņa projekta) līdz mūsdienām tā arī nav pabeigta, tās būvformas ļoti harmoniski iekļaujas Kalupes ielas apbūvē.
Šī ēka ir paraugs 1930.- to gadu ķieģeļu celtniecības paņēmieniem.

Ēka Kalupes iela Nr. 5., Gr. 39/8.
Būvēta 1936. gadā, inženieris N. Drēziņš.
Fragments.
2010. gads.

- 5 -

Kalupes iela Nr. 11., Gr. 39/11.

Ēka Kalupes iela Nr. 11., Gr. 39/11.
Būvēta 1906. gadā, arhitekts A. Vanags.
2010. gads.

Vertikālās līnijās ieturēto jūgendstila īres māju būvējis zemnieks Kārlis Ūdris pēc arhitekta Aleksandra Vanaga 1906. gada 1. augustā izstrādātā projekta.
Namā izbūvēti vienistabas dzīvokļi strādniekiem un maza tirgotava. Šīs tirgotavas oriģinālās durvis saglabājušās līdz mūsdienām.
Ēkas nobīdītais erkers noslēdzas ar frontonu un nama ieejai kalpo kā portāls. Namu izceļ arī augstais mansards un ķieģeļu apdarē veidotā dzega. Ķieģeļi izmantoti arī palodžu apdarē un lai izceltu parādes ieeju. Fasādi līdz otrajam stāvam klāj rupjais, bet augstāk gludais apmetums.
Kā dekoratīvi elementi izmantoti metālkalumi - robežu sētiņa jumta korē un puķu kastu turētāji uz palodzēm.

- 6 -

Kalupes iela Nr. 15., Gr. 39/13.

Ēka Kalupes iela Nr. 15., Gr. 39/13.
Būvēta 1910. gadā, arhitekts V. Heršelmans.
2010. gads.

Stalto gaišo namu varētu pieskaitīt neoklasikas stilam. Tā fasādi sadala divi minimāli izvirzīti kubiskie erkeri nama sānos. Erkeri noslēdzas ar taisnstūra frontoniem un augšējo stāvu logu dekoratīvo pusloka apdari. Ēkas vidū izcelts divstāvu kubisks erkers. Dzega ar klasiskām noapaļotām konsolēm. Padziļinātās logu ailes bagātina fasādes plastiku un piedod ēkai daudzveidību ar gaismas un ēnu spēlēm. Ceturtajā stāvā erkerus rotā fantastisku ziedu joslas. Šo dekoru varētu pieskaitīt pie nacionālā romantisma vai arī pie skandināvu t.s. ziemeļu stila motīviem. Daži nama elementi ir praktiski – dekoratīvi. Piemēram - noteku caurulēs veidotie metāla balsti kalpo kā sniega un ledus aizturētāji un griezēji.

Kalupes iela Nr. 15.
Erkera loga ailes apdare.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 15.
Ieejas mezgla durvis ar pārej ejošo krustu.
2010. gads.

Namam ir saglabājušās oriģinālās ieejas durvis, kura sastāvā pārej ejošais krusts, raksturīgs ziemeļu tautu nacionālai kultūrai.
Īres namā paredzēti vienas, divu un trīs istabu dzīvokļi. To būvēja krāsotāja amata meistara Paula Zaubes atraitne Minna Zaube (dzimusi Ūders) pēc arhitekta V. Heršelmaņa 1910. gada 27. aprīlī izstrādātā projekta.

- 7 -

Kalupes iela Nr. 4., Gr. 39/18.

Ēka Kalupes iela Nr. 4., Gr. 39/18.
Būvēta 1901. gadā, tehniķis H. Devendruss.
2011. gads.

Četru stāvu mūra īres namu tehniķim Heinriham Devendrusam pasūtīja Rīgas tirgotāja Johanna Petersa Pētersona mantinieki (uz legata pamata).
Projektu apstiprināja Rīgas būvvaldē 1901. gadā 7 augustā. Namu uzcēla gada laikā , par ko liecina gada skaitlis uz viena no frontoniem „1902”. Otra frontona kartužā(veidota krusta formā ar pilsētas kroņiem galos) ģimenes galvas Marijas Bomens (dzimušas Peters – Pētersons) monogramma „MB”.

Kalupes iela Nr. 4.
Namīpašnieces Marijas Bomens monogramma.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 4.
Būvēšanas gads.
2010. gads.

Eklektisma stilā celtā ēka pārsteidz ar klasicisma elementiem fasādē. Nama pirmo stāvu rotā rustots apmetums. Tā šaurās ieejas durvis uz bijušo saimnieku dzīvokli vizuāli neatbilst nama būvmasai. Virsgaismas logu dekorē skaists jūgendstila režģis, kas iespējams izgatavots vēlāk.

Kalupes iela Nr. 4.
Ieejas mezgla virsgaismas logs.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 4.
Otrā stāva loga aile.
2010. gads.

Otrā stāva logi ar klasiskiem trīsstūru sandrikiem, bet augšējo stāvu logu apdare kļūst vienkāršāka ar katru stāvu. Četri rustotie pilastri no otrā stāva līdz dzegai izceļ bagātīgi rotātos frontonus mājas stūros.

Kalupes iela Nr. 4.
Frontonu noslēdzošie rotājumi.
2010. gads.

Visu vainago vācu renesansei raksturīgie veidojumi, vienīgi atlantu figūras, praktisko apsvēruma dēļ, aizvieto divi pilastri. Nama jumta stāvu un frontonus atdala medaljoniem bagātīgi rotāta masīva dzega.

Ēka Kalupes iela Nr. 4.
Masīva dzega.
2010. gads.

- 8 -

Kalupes iela Nr. 6., Gr. 39/19.

Ēka Kalupes iela Nr. 6., Gr. 39/19.
Būvēta 1874. gadā.
2011. gads.

Šī nelielā koka celtne, kuru 1874. gadā būvējis Rīgas strādnieks Jegors Timofeja dēls Zaharovs, būvēta ar nelielu atkāpi no ielas. Mājā bija paredzēti divi nelieli dzīvokļi. Ar laiku, Zaharova ģimenei kļūstot kuplākai (šajā mājā viņi nodzīvo gandrīz pusotra gadsimta), mājai piebūvēja mansarda stāvu ar skatu uz Miera dārzu.

Ēka Kalupes iela Nr. 6.
Būvēta 1874. gadā.
Skats no dārza puses.
2011. gads.

Papildus ienākumus Zaharovu ģimenei nodrošināja dārziņš zemes gabala dziļumā un neliela divstāvu koka īres māja ar astoņiem galerijas tipa vienistabas strādnieku dzīvokļiem.
Būve ir otrā vecākā Kalupes ielā un ir tās sākotnējās apbūves lieciniece.

- 9 -

Kalupes iela Nr. 19., Gr. 39/15.

Ēka Kalupes iela Nr. 19., Gr. 19/15.
Būvēta 1898. gadā, arhitekts A. Ašenkampfs.
2010. gads.

Kalupes ielā Nr. 19 atrodas divas būves, no 1899. un 1909. gadā.
Četru stāvu mūra īres nams, kurā saskatāmas gan romānikas, gan bizantiešu arhitektūras formas, tapis pēc arhitekta Alfrēda Ašenkampfa 1898. gada 30. oktobrī izstrādātā projekta. Pasūtītājs - dzelzceļu ierēdnis Daniels Heinrihs Hoffmanis.
Ēkas pirmajā stāvā un parteri bija paredzēti vairāki plaši 3-5 istabu dzīvokļi ar vannas istabām. Iespējams, tie bija domāti dažāda ranga dzelzceļa ierēdņiem. Šādas kategorijas dzīvokļi bija sastopami tikai prestižos Rīgas rajonos. Savukārt, divi stāvi bija atvēlēti vienistabas strādnieku dzīvokļiem.
Ēkas bāze ir rustots cokols, kuru veido puspagraba stāvs. Tās centrālā daļa no pārējās ēkas atdalīta ar izteiksmīgi veidotiem ķieģeļu pilastriem. Tos noslēdz frontons, kurā imitēta ķieģeļu balustrāde ar diviem tornīšiem. Pārējo ēkas plakni veido apmetums, kuru dekoratīvi papildina ķieģeļu pilastri, horizontālas ķieģeļu joslas, velvētas logu ailu apmales un plata dzega.

Kalupes iela Nr. 19.
Ieejas durvju ailes apdare.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 19.
Ieejas logu ailes apdare.
2010. gads.

Nama ieeju veido pusloka ķieģeļu velve ar apaļu papildus virsgaismas logu. Iespējams, kādreiz to rotāja vitrāža. Oriģinālās ieejas durvis nav saglabājušās, toties partera stāva logiem ir oriģinālās žalūzijas.
Pēc būtības šis nams ir Rīgas Politehnikuma (Latvijas Valsts Universitātes) ēkas prototips. Vienīgi dažas arhitektoniskās detaļas izpildītas pieticīgiem celtniecības līdzekļiem - tos imitējot.

Ēka Kalupes iela Nr. 19.
Būvēta 1908. gadā, arhitekts K. Pēkšēns.
2010. gads.

Ekspluatācijā tik dārgu ēku bija grūti uzturēt Maskavas forštatē un 1906. gadā D. Hofmanis bankrotēja. Namu izsolē nopirka lielākais Rīgas būvuzņēmējs - Rīgas amatu meistars Ludvigs Neiburgs. Viņš arhitektam Konstantīnam Pēkšēnam pasūtīja četru stāvu jūgendstila mazdzīvokļu īres un tirdzniecības nama projektu. Rīgas būvvalde to apstiprināja 1908. gada 13. maijā. Visskaistākā jūgendstila ēka Kalupes ielā Nr.19 ir šis otrais korpuss, ko uzcēla bijušās koka savrupmājas vietā. Četru stāvu ēkas fasāde pietuvināta blakus stāvošajai 1899. gadā celtajai ēkai.

Kalupes iela Nr. 19.
Rezalīts.
2010. gads.

Namu rotā nobīdīts rezalīts, kuru vainago vijīgi plūstoša dzega it kā ar tapsētāju meistaru darinātiem aizskaru ķekariem. Tolaik tas bija populārs telpu izdaiļošanas veids. Jumta logu rotā ziedu un lapu vija un sarkano ķieģeļu dekors. Tas īpaši bija raksturīgs Maskavas priekšpilsētai, tikai krāsaino keramikas flīžu izpildījumā.
Ēkas brīvo daļu, kas robežojas ar blakus gruntsgabalu, noslēdz apmetumā veidots pilastrs. Tas sākas pie apmetuma ar rustu imitāciju partera stāvā un beidzas pie dzegas.

Kalupes iela Nr. 19.
Etnogrāfiskā ziemeļnieku sakta.
2010. gads.

Ēku bagātina arī dažādas apmetuma variācijas, ornaments starp otro un trešo stāvu, etnogrāfiskie un teiksmu ciļņi. Trešā stāva centra cilnī attēlota skandināvu sakta, ceturtajā stāvā - ciļņi ar kraukļiem (ģimenes simbols) un ar pelikāniem (pārticības simbols). Virs bijušo veikalu telpām redzamas speciālas, apmetumā veidotas, tirgotāju reklāmas vietas.

Kalupes iela Nr. 19.
Dekoratīvie pelikāni.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 19.
Dekoratīvie kraukļi.
2010. gads.

Gruntsgabala pagalmā saimnieciskā daļa un atpūtas vieta atdalītas ar dzelzceļa sliežu žogu. Tā balsti ar drāšu tīkla stiprinājumiem redzami vēl šodien. Sliežu daļas apkārtējie iedzīvotāji izmantoja ļoti plaši – kā vārtu stūru aizsargus no riteņiem, urnām, žogu balstiem un tml.

Kalupes iela Nr. 19.
Dzelzceļa sliežu žoga balstu fragments.
2010. gads.

1911./1913. gados namīpašnieks, slavenais konditors un fabrikas „17. jūnijs” dibinātājs Vilhelms Ķuze, šo ēku nopircis lai ar īpašumu segtu aizdevumu savas fabrikas attīstībai.

- 10 -

Kalupes iela Nr. 8., Gr. 39/20.

Ēka Kalupes iela Nr. 8, Gr. 39/20.
Būvēta 1902. gadā, arhitekts K. Pēkšēns.
2010. gads.

Gandrīz pusgadsimtu zemesgabalā Kalupes ielā Nr. 8 saimnieko ģimene ar skaļo uzvārdu Gērings.
Ģimenes galva, virvju vijēju meistars Hristjāns Vilhelms Gērings, uzcēla vairākas koka celtnes - dzīvojamo, īres māju, staļļus, vāgūzi un virvju un tauvu darbnīcu. Iztiepti garais zemesgabals veicināja virvju vīšanas arodu. Rodenburgas grāvja rajonā atradās vesela virvju vijēju kolonija, un vairākām ielām dots Virvju (vācu Reeperstrase) vārds.
1893. gadā īpašums pārgāja Ikšķiles pagasta zemniekam Pēterim Taurītim. Viņš pasūtīja arhitektam Konstantīnam Pēkšēnam četru stāvu mūra īres namu ar mansardu. Tā pirmajā stāvā ierīkoja plašu virtuvi un divas ēdamzāles, bet pārējos stāvos - divdesmit astoņus vienistabas dzīvokļus. Projekts tika apstiprināts 1901. gada 13. aprīlī un būvdarbi pabeigti 1902. gadā, par ko liecina gada skaitli ēkas frontonā „1902”.
Vienkāršo ķieģeļu neapmesto fasādi sadala dekoratīvi izliktas vertikālas ķieģeļu joslas, velvētas logu ailes un izvirzītas palodzes. Ēku izdaiļo vienīgi mansarda jumta logi ar klasiskiem koka sandrikiem, ķieģeļu kārtojumā veidota dzega un taisnstūra frontons ar gada skaitli tā apmetumā. Līdz mūsdienām saglabājušās masīvās ieejas durvis klasiskā stilā.

Kalupes iela Nr. 8.
Būvēšanas gads.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 8.
Ieejas mezgla durvis.
2010. gads.

Nama priekšplānā redzams laukums, kur agrāk atradās koka būves.
Nama 1920 - tajos. gados atrādās izdevniecība „Seši”, kas izdeva žurnālu „Jaunā Lira” un „Zaļa Vārna”, kā izdēvēji bija jaunie dzejnieki A. Čaks, A. Francis, O. Kučeris, A. Osis, E. Raisters, P. Atspulgs. Laikraksta „Laiks” redaktors Kārlis Rabācis atceras „… izrādījās kā Atspulga tēvs, Drustu pagasta lauksaimnieks, Palisādes ielā bija nopircis kara laika sapostītu namu, no kura vesela palikusi četru stāvu celtne gruntsgabala iekšienē, bet no kādreizējās mājās pie ielas, ar dēļu žogu aizsegta rēgojās tikai vēl gluži nenovākta gruvešu kaudze. Nesagrauts nams bija tipiska pirmskara Rīgas strādnieku vienistabas dzīvokļu māja, tikai daži dzīvokli bija ar divi un trīs istabām, un viena tāda nama otrajā stāvā mita Pēteris Atspulgs, apmeklēdams vakara vidusskolu un tajā pašā laikā pildīdams arī nama pārvaldnieks amatu…”

- 11 -

Kalupes iela Nr. 10., Gr. 39/22.

Ēka Kalupes iela Nr. 10., Gr. 39/22.
Būvēta 1899. gadā, arhitekts A. Pīlemanis.
2010. gads.

Māja celta akadēmiskā stilā ar nevainojumu, precīzi veidotu apjomu. Tās racionālo ķieģeļu fasādes virsmu pasvītro izvirzīts rezolīts pie rustotas vārtu ailes un apmetumā veidota klasiska logailu apdare. Dzega vizuāli rada horizontālus un vertikālus akcentus šim četru stāvu īres namam , kuru cēlis Rīgas II ģildes tirgotājs Jēkabs Kārklītis pēc arhitekta Apoloniusa Pīlemaņa 1899. gada 2. jūlija izstrādātā projekta.

Kalupes iela Nr. 10.
Logu aiļu apdare.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 10.
Logu aiļu apdare.
2010. gads.

Gadu iepriekš J. Kārklītis pēc arhitekta Vilhelma Hofmaņa projekta pagalmā uzbūvēja bezpersonisku strādnieku kazarmu tipa trīsstāvu māju.
Tās galerijās bija izvietoti 34 vienistabas dzīvokļi bez ērtībām. Ūdensvadu ierīkoja tikai 1936. gadā. Abas ēkas bija paredzētas tikai dzīvokļiem, lai maksimāli izmantotu gruntsgabala platību. Neskatoties uz grezno fasādi, arī ielas namā bija paredzēti tikai vienistabas dzīvokļi. Attīstoties Valmieras ielas apkārtnes rūpnīcām, tas nodrošināja namu saimniekam lielu peļņu. Un tikai 1908. gadā partera stāvā tika izbūvēts neliels veikaliņš, kura aprises var saskatīt vēl šodien.

Kalupes iela Nr. 10.
Vārtu caurbrauktuve.
2010. gads.

Skatoties caur šī nama vārtiem, varētu uzņemt režisora Andreja Tarkovska mistisko filmu „Stalkers”.

- 12 -

Kalupes iela Nr. 12., Gr. 39/22.

Ēka Kalupes iela Nr. 10., Gr. 39/22.
Būvēta 1903. gadā, arhitekts K. Pēkšēns.
2010. gads.

Klasicisma tradīciju garā ieturēta trīs stāvu ēka. Tās fasādes izvirzīto centrālo daļu izceļ četri rustikāli pilastri, kurus vainago klasisks frontons ar balustrādēm sānos. Partera stāvam raupjš rustikāls apmetumu, kas vizuāli satur visu ēku. Virs ēkas ieejas un logiem novietoti atslēgu akmeņi ar akantu lapām. Namīpašnieka dzīvokļu logiem saglabājušās oriģinālās žalūzijas.

Kalupes iela Nr. 12.
Logu aiļu žalūzijas.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 12.
Logu aiļu dekoratīvie rāmji.
2010. gads.

Otro stāvu līdzsvaro logu apmales un sandriķi, veidojot horizontālu joslu. Trešā stāva logu apmales veidotas vienkāršāk un atslēgu akmeņi virs logiem dekorēti ar margrietiņām. Plato dzegu balsta izteiksmīgu akantu lapu konsoles.

Kalupes iela Nr. 12.
Virslogu atslēgu akmeņu dekoratīvie ciļņi.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 12.
Vārtu atslēgu akmeņu dekoratīvie ciļņi.
2010. gads.

Centrālajā daļā zem frontona attēlots nama celšanas gads „1903” un iniciāļi „J.S.” – namīpašnieka vārds Jūliuss Švarcšulcs (Julius Schwarzschulz). Namam saglabājušās oriģinālās klasiskas parādes ieejas durvis ar virsgaismu un logu, kuram ir virtuozi virpotas koka rāmju kolonniņas.

Kalupes iela Nr. 12.
Ieejas mezgla durvis.
2010. gads.

Kalupes iela Nr. 12.
Namīpašnieka monogramma un celšanas gads.
2010. gads.

Šo īres namu 1903. gada 11.jūlijā projektē arhitekts Konstantīns Pēkšēns pēc Rīgas Dvinskas (Daugavpils) dzelzceļa vecākā preču apdrošināšanas inspektora Jūliusa Rūdolfa Švarcšulca pasūtījuma. Nama partera stāva lielākajā dzīvoklī dzelzceļa ierēdņa ģimene apmetas uz dzīvi.
Ēkas celtniecībā izmantoti dzelzceļa materiāli - velvētajos griestos, starp sijām, pat vārtu stūros ieliktas dzelzceļa sliedes.

Kalupes iela Nr. 12.
Vārtu caurbrauktuves rātu regulējama sliede.
2010. gads.

Uz šī zemesgabala atrodas arī otra trīsstāvu ēka ar askētisku, neapmestu fasādi. To rotā tikai ķieģeļu dzega un velves virs logiem. Tā uzcelta 1893. gadā pagalmā. Ēkā izbūvēti vienu - divu istabu dzīvokļi un dzīvojamās virtuves ar ērtībām koridorā - tipiska strādnieku kazarma.
Visā būvē saskatāma vācu kārtība, praktiskums un tieksme pēc skaistā. Sākot no saimnieciskās daļas pagalma un vārtu rūmes bruģa, kas veidots no dažāda lieluma lauku akmeņiem ar iecentrētu gropi vezumiem, līdz pagraba ieejai, kuru norobežo iespējams agrāko vagonu sētiņa, un nelielam uzrakstam par sētnieka zvanu „Zvonok k dvorniku”.

- 13 -

Kalupes iela Nr. 21., Gr. 39/154.

Ēka Kalupes iela Nr. 19., Gr. 39/154.
Būvēta 1858. gadā.
Tipa projekts.
2010. gads.

Šī ir koka vienstāvu dzelzceļa puskazarma. Tā celta līdz ar Rīgas - Dīnaburgas (Daugavpils) dzelzceļu izbūvi 1858. gadā pēc tipveida projekta. Katra dzelzceļa līnija projektēja tikai tai raksturīgas civilās būves.
Par ēkas tapšanas periodu liecina vairākas būvdetaļas - neliels ekonomisks ķieģeļu fundaments, dziļa jumta kore, priekšnams, platu vagonu dēļu apšuvums un visraksturīgākā pazīme - sandriķi (nojumītes virs logiem), kuri veidoti atšķirīgi Rīgas koka dekoru paraugiem. Diemžēl nav izdevies nosargāt sešdaļīgos logu rāmjus ar vējlodziņiem un vērtņu metāla stūrīšiem. Saglabājušies vien vagonu tipa slēģi, bet daļa nomainīta pret vienkāršiem dēļiem, ar slēdzamām metāla šķērsbultām. Zemesgabala žoga stabiem izmantotas dzelzceļa sliedes.

Kalupes iela Nr. 21.
Logu ailes apdare un slēģi.
2008. gads.

Visas ēkas aizsardzības detaļas liecina par to, ka šī bijusi nomaļa vieta, kas prasīja papildus drošības līdzekļus. Gar dzelzceļu bija uzceltas vairākas būves, kas pakāpeniski tika nojauktas. Šodien par vietu, kur pagātnē notikusi rosīga dzelzceļnieku darbība - atradās rezerves lokomotīvju šķūņi, ogļu noliktavas, pārbrauktuve un pārbrauktuves sarga būda, liecina vien šī vienstāvu koka puskazarmas ēka.

Polockas [kopšs 1938. gadā Satekles] un Ģertrūdes ielas stūris.
Redzamas ēkas Daugavpils ielā Nr. 57., Gr. 39/23.,
būvējusi Tartu sīkpilsone Katrīna Tamm’s,
pēc arhitekta Oskara Bāra 17.06.1913. gadā apstiprināta projekta.
Kalupes ielā Nr. 12., Gr. 39/22.,
būvējis Rīgas Dvinskas (Daugavpils) dzelzceļa
vecākais preču apdrošināšanas inspektors Jūliuss Rūdolfs Švarcšulcs,
pēc arhitekta Konstantīna Pēkšēna
11.07.1903. gadā apstiprināta projekta.
Kalupes ielā Nr. 10., Gr. 39/22.,
būvējis Rīgas II ģildes tirgotājs Jēkabs Kārklītis,
pēc arhitekta Apoloniusa Pīlemaņa
02.07.1899. gadā apstiprināta projekta.
1938. gads.

Avoti

Latvijas valsts vēstures arhīvs fonds – apraksts – lieta:

Literatūra: Periodika:

V. EIHENBAUMS
MMX – MMXII - MMXV