NGKM

Koka ēku renovācijas centrs ''Koka Rīga''

GRĪZIŅKALNA PARKS

IEPAZĪSTI PILSĒTU UN TĀS APKĀRTNI
RĪGAS AUSTRUMU IZPILDDIREKCIJA
KOKA ĒKU RENOVĀCIJAS CENTRS „KOKA RĪGA”
GRĪZIŅKALNS

MMXIII-MMXVI

J. Broces zīmējums „Smilšu kalni pie Hausmaņa purvā”.
1700. gads.
AB krājums.

Smilšu kāpa Hausmaņa vai Mintus purvā malā, stiepjas vēl tālāk gar Getliņu purvu līdz Salaspilij, šo kāpu veidojuši trīs spēki: jūra ar savām svārstībām, Daugava un vējš. Grīziņkalna kāpa – atsevišķa vidēji augsta kāpa Baltijas ledus ezera līdzenumā Rīgā starp Pērnavas – Jāņa Asara – un Atā ielu un dzelzceļu, garums 330 m., augstums 24 m virs jūras līmeņa.

Smilšu kalna [Grīziņklana] projektējamas ielas.
1876. gads.

1876. gada karte redzam, kā Smilšu kalnā ielu tiklu, kā turpinājumi Kroņa un Sapieru ielas, pie tām šķērsielas nosaukti ziedu un sieviešu vārdos Ģeorģīnes, Neļķu, Amālijas, Stefanijas, Annas, no tiem laikiem Grīziņklana apkaime saglabājas Terēzes ielas nosaukums, bet tagadējo ielu, kā Laboratorijas ielas nosaukums bija Lilijas, bet Alauksta ielas – Augustes.

Grīziņkalna parka plāns.
G. Kuphaldt’a projekts.
1903. gads.

1885. gadā Rīgas pilsētas dārzu direktors Georgs Kuphaldt’s projektē Smilšu kalnu apstādījumus, kuru pārstrādā 1903. gadā, abi plāni ar nelielām korekcijām sakrīt. 1898. gadā kāds uzņēmīgs rīdzinieks iesniedza lūgumu apkārtnes labiekārtošanas un ielu ierīkošanas darbiem.
1901. gada 19. jūlijā Rīgas pilsētas valde atļauj tirgotājam un Šampetrera alusdarītavas īpašniekam Fridriham Šindleram pārvietot no Rīgas 700. gadu jubilejas izstādēs restorānu Putnu laukumā, uz Smilšu kalniem tagadējo Grīziņkalna parku, ierīkojot par saviem līdzekļiem ūdensvadu un noteku grāvjus.
Apbūves plāns apstiprināts Rīgas pilsētas būvvaldē 1902. gada 30. aprīlī, arhitekts Jūlius Pfeifers, bija paredzēts izbūvēt restorānu, koka ēku koncertiem, kafijas paviljonu ar skatu torni, mūzikas lapeni.

Zīmējums no žurnāla „Gailis ar Lielo Seksti”.
1912. gads.

Balagāna laukuma jau 1902. gada jūnijā Šindlers ierīkojis dējas grīdu, karuseli, šūpuļus, Amerikāņu kalnus ar lejas dzelzceļu, vasaras teātri un lielisko dzertuvi. Padomju laikā laukuma darbojas „Luna parks”, bet kopš 2008. gadā „Sketing rings”.

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
1903. gads.

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
1903. gads.

Parks atklāts 1903. gada 16. maijā, atklāšanas ziņojumā parādās arī nosaukums „Pilsētas parks Grīziņkalnā”, jo Šindlers tikai nomnieks, bet prese šo vietu dēvē par Smilšu kalniem. Tā laikraksts „Rīgas Avīze” 1903. gadā maijā raksta „… Smilšu kalnos atvērsies caur Š. Kunga gādību mazturīgiem cilvēkiem un patīkama atpūtas vietiņa. Un šo omulīgo atpūtas vietiņu nu vakar atklāja. Tuvāki apskatot šos Smilšu kalnu reformas darbus, katrs cilvēks uz pirmā acu uzmetiena nojauta, ka šī vietiņa ierīkota drīzāki priekš pilsētas nomaļu naudotiem vīriem, nekā priekš mazturīgā ļaužu pūļa …” ieeja atrādās pretim lauku ielai, bet balagāna laukums pie Vārnu un Otto [tagad Atā] ielām .

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
Reklāma.
1903. gads.

Pēc parka atklāšanas laikraksts „Rīgas Avīze” raksta „… tas ka nu „atpūtas vieta” gatava un lietojamā atradās iežogojumā. Iežogojuma vārtos ļaudis spiedās bariem iekšā, bet šie atdūrās uz kasi, no kuras bieži atskanēja kāda sievieša spēcīga balss: „vīriem 20 kapeikas un sievām 10 kapeikas” lielākā daļa kāpa atkal pa trepēm zemē. Tikai retais izņem savu „cvancigeru” un šmauc dārza iekšā. Dārza iekšpuse spēlē kāda mūzikas kapela kuras tuvumā lepni rēgojas vilinoša iestāde – liela bufete. Dārzs savā uzvalkā atgādināja vēsturisko „Putnu pļavas” laikmetu. Niecīgais skaits apmeklētāju no mīļas saulītes karstajiem stariem meklēja paēnu apakš bufetes jumta. Še varēja nosēsties un apbrīnot, tūkstošās cilvēku galvas, kuras ārpus dārza iežogojuma, ilgodamās lūkojas dārzā kā kāda aizliegta paradīze. Beidzot ari dārza palika neomulīgi. Saulīte spiež karsti un tu nevar vairs nekur dabūt apsēsties. Smiltis no ļaužu bara kājām sakustināts, paceļas lielos mākuļos pret saulītes spiedošiem stariem. Leijerkaste čirkst vienā un otrā vietā. Tai brīdi turpat vēl, dārza bufete pakaļas galā, pret pašiem karstākajiem saules stariem, atveras otra mazāka, bet jo pilnīga bufete. Viss cits trūcīgs, bet bufete pilnīga …”

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
Reklāma.
1903. gads.

Rīgas pilsēta izbūve pēc arhitekta Reinholda Šmēlinga 1903. gada 27. janvārī būvvaldē apstiprināta projekta Dārznieku māju, tā ir vienīga dārza būve, kas saglabājusies līdz mūsdienām, tagad Jāņa Asara ielā Nr. 24. Koka vienstāvu ēka bija paredzētas telpas dārznieka dzīvoklim, sargam un dārza tualete „privert” trīs sēžam vietām, būvgaldnieku darbus veica amata meistars Fricis Indriksons, būve pabeigta 1903. gada 6. novembrī. Būve pēc senās Rīgas tradīcijas, kā visas pilsētas sabiedriskas ēkas, būvētas dienvidu vācu vai Šveices stila, par ko liecina koka griezumi lieveņa nojume, lieveņa kronšteini, sargu pūķu veidola, logu sandriķi, dzega un citas detaļas, kas izgriezti no masīva koka, līdz ar to atšķiras no Latvijā tradicionāliem kokgriezumu paraugiem. Saglabājušies oriģinālie - ieejas mezgla durvis, logu aiļu apdare un slēģi.

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
Dārznieka nams.
Arhitekts Reinholds Šmēlings, uzbūvēts 1903. gadā.
2012. gads.

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
Dārznieka nams.
Arhitekts Reinholds Šmēlings, uzbūvēts 1903. gadā.
Ieejas mezgla portāls.
2012. gads.

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
Dārznieka nams.
Arhitekts Reinholds Šmēlings, uzbūvēts 1903. gadā.
Logu ailes apdare.
2012. gads.

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
Dārznieka nams.
Arhitekts Reinholds Šmēlings, uzbūvēts 1903. gadā.
Ieejas mezgla portāla nojumes kronšteini ar pūķu formas konsolēm.
2012. gads.

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
Restorāna ēka, būvēta 1902. gadā.
Pārbūvēta par teātra ēku 1903. gadā,
bet 1910. gadā ierīkots kinematogrāfs „Apollo”.
2012. gads.

1902/1903. gadā būvēta Restorāna un koncerta zāles ēka 1903. gada janvārī pēc arhitekta Floriana fons Viganovska projekta tiek pārbūvēts par teātri „Apollo” galīgi pārbūves darbi pabeigti 1903. gada decembrī. režisors Rūdolfs Bērziņš 1905. gadā nodibinājis teātri „Apollo”, kas bija populārākais latviešu teātris, tur darbojas Eduards Smiļģis, Mirdza Šmithena, Ādolfs Kaktiņš un citi.

Apollo teatra reklama.
1905. gads.

„Mitiņš Grīziņkalanā 1905. gadā”,
kārtēja sociķu propogandas mīts,
kas pārcēļo arī mūsdienu informācijas līdzekļos.
Mākslinieks Fricis Roždārzs.
1906. gads.

1905. gads apvīts ar dezinformāciju, kas klejo pa visiem izdevumiem un portāliem, vēl šodien, pārskatot to laiku presi varam konstatēt kā nosaukums „1905. gada parks” piešķirts nepamatoti jo pirmā maijā un citi notikumi norisinājušies pavisam cita vieta. 1905. gada 1. maija pasākumi notikuši Vērmanes dārzā, 20. oktobrī, sakarā ar Visaugstāko manifestu, ko atbalstījusi arī Rīgas Latviešu biedrība, kas atstāja dziļu iespaidu latviešu tautas garīgai un saimnieciskai attīstībai, Vecā Nometņu laukumā Pārdaugavā, tagadējas Liepājas ielas rajonā un neliels mītiņš Pāvila baznīcas laukumā, sapulcē Grīziņkalnā tikuši izdalīti ieroči sociāldemokrātu partijas piederīgiem, jo manifesta būtība deva lielas iespējas organizēt strādnieku sociālo aizsardzībai uz kūru demagoģiski cerējuši kosmopolītu rūnas vīri. Latvijas Padomju enciklopēdija mēs redzam mākslinieka A. Pankoka gleznu, kura attēlots liels ļaužu pūlis Grīziņkalnā, kas neatbilst patiesībai, 50 000 mitiņu dalībnieki tajā brīdī atrādās Pārdaugavā.
Līdz augšā minētiem faktiem, vai nosaukums „1905. gada parks” saistīts ar patiesiem vēsturiskiem faktiem.

Skats uz Apollo teātri Grīziņkalna parkā,
Rīgas brīvprātīgu ugunsdzēsēju otrās nodaļas ugunsdzēsēji
demonstrē jaunas kāpnes.
Redzama ēka Lauku ielā Nr. 16.
1906. gads.
Foto no Latvijas ugunsdzēsēju muzeja krājuma.

1908. gadā apstādījumus paplašina uz dzelzceļa pusi.
1910. gadā Aleksandrs Strēmers ierīko kino teātri „Apollo”, kas darbojas līdz 1917. gadām, kad to nodedzināja Krievijas armijas karaspēks.
1912. gadā parkā tiek sarīkoti bezmaksas tautas koncerti.

Pilsētas parks „Grīziņkalns”.
Kinematogrāfa „Apollo” reklāma.
1914. gads.

1911. gadā, bālganu teritorija, pēc arhitekta Gustava Vinklera projekta uzceļ piecas izstāžu koka paviljonus Krievijas Baltijas biedrības pagaidu izstādei.
Latvijas Padomju enciklopēdija ievietots otrais nepatiesais fakts, kā 1917. gada 1. maijā atzīmējot darbaļaužu svētkus, notika lielinieku un darbaļaužu mītiņš, mītiņš notika Krusta baznīcas un Pētrogradas šosejas [tagad Brīvības gatve] rajonā un to organizēja Latvijas demokrātiskie spēki, tajā starpa arī nacionālie spēki ar sarkanbaltsarkaniem karogiem.

Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljona strēlnieki
Grīziņkalna parkā.
Redzamas ēkas Pērnavas ielā Nr. 50, 48 un 46.
1916. gads.
Foto no LNVM krājumā.

1917. gadā septembrī, atkāpjoties, Krievijas armija visas ēkas izņemot dārznieku namu nodedzināja.

Skats uz Grīziņkalna parku,
priekšplānā
Rīgas priekšpilsētas brīvprātīgu ugunsdzēsēju biedrības depo ēka,
Ērgļu ielā Nr. 5, tagad Jāņa Asara ielā Nr. 13.
1918. gads.
Foto no Latvijas ugunsdzēsēju muzeja krājuma.

1919. gada 1. maijā Grīziņkalnā notika Padomju Latvijas sociālistiskās valdības organizētais mītiņš, tā saucamie Vispasaules sociālistiskās revolūcijas svētki, kura ierādās visi to laiku komisāri, viņu brīvās sievās ar Pēteri Stučku priekšgalā. Tika uzcelti goda vārti, obelisku veida, dekorētas ar sarkaniem lozungiem „Uz priekšu biedri kaut pret nāvi”.
Gājiens notika no Marijas ielās sākumā līdz Grīziņkalnām un ilga sešas stundas, kā rakstīja tā laika laikraksts „Uz Priekšu”: „…Nebij, liekas, cilvēka kurš nebūtu bijis uz ielas, piedalījies svinībās, izņemot buržuju, kurš nolūkojās slepus aiz loga priekškara, vai pļāpīgas mammas, kuras gaidīja bumbu krusu no vācu aeroplāna…”

Vispasaules sociālistiskās revolūcijas svētki Grīziņkalnā.
Goda vārti.
1919. gads.
Foto no LNB krājumā.

Vispasaules sociālistiskās revolūcijas svētki Grīziņkalnā.
Padomju Latvijas komisāri ar savu vadoni Pēteri Stučku.
1919. gads.
Foto no LNB krājumā.

Grīziņkalna parks.
1932. gads.

Pēc Pirmā pasaules kara parku okupējuši sapieri un citi karavīri, veicot šeit savas mācības. Bet apkārtēji iedzīvotāji turpināja savas atpūtas un brīvdienu brīžus pavadīt bijuša parka, kā rakstīja to laiku laikraksts „…tur tāpat visi krūmi ļaužu pilni un tikai pateicoties pēdēja laikā „kailuma kultam” cilvēki vairs nekautrējas sauļoties… pēcpusdienās un svētdienas kalns ir aplipis ar ļaudīm, kā ar mušām. Visiem tur japrominē pa takām, vai jāsēž uz nedaudz soliem…”

Grīziņkalna parka rekonstrukcija.
1928. gads.

Parka rekonstrukcijas darbi sākti 1926. gadā, projekta autors bija arhitekts Heincs Pīrangs, nolikvidēja vecus kokus kalna augšā.
Apstādījumus veidoja dārza arhitekts Andrejs Zeidaks.

Dārza arhitekts Andrejs Zeidaks.
1932. gads.

Grīziņkalna parka rekonstrukcija.
1928. gads.

Parka ierīkots Rožu dārzs, plašs bērnu rotaļu laukums ar peldu un bradājamiem baseiniem, apsauļošanas vietas, koncerta laukums ar estrādi, patvēruma vietas, atejas un dzerama ūdens ierīces. Izbūve pabeigta 1929. gadā, un 1929. gada 21. novembrī „Grīziņkalna parks” pārdēvēts par „1905. gada parku”, 1941. gadā vācu vara pārdēvēja par Jaunas (Neuer) parku, 1942. gadā par Grīziņkalna (Griesenberg), 1944/1990. – nosaukums 1905. gada parks.

1930. gadā tēlnieks Mārtiņš Šmalcs uzstādīja skulptūru „Pasaciņa”, 1950. gada „Lutausis”un ap 1932. gadu, tēlnieks Rihards Maurs, uzstādīja skulptūru „Mazais Lāčplēsis”.

1905. gada (Grīziņkalna) parks.
Tēlnieka Mārtiņa Šmalca darbs - Pasaciņa.
1934. gads.
Foto no LNB krājumā.

1905. gada (Grīziņkalna) parks.
Brīdāka un tēlnieka Riharda Maura darbs – Mazais Lāčplēsis.
1932. gads.
Foto no LNB krājumā.

1905. gada (Grīziņkalna) parks.
Tēlnieka Riharda Maura darbs – Mazais Lāčplēsis.
1932. gads.

1905. gada parka peldbaseins.
1932. gads.

Parka estrāde.
1933. gads.

Pirmā maija manifestācija parkā.
1933. gads.

Pirmā maija pēdējā manifestācija parkā.
1934. gads.

Cēsu kājnieku pulka karavīri 1905. gada parkā.
1934. gada 14. maijā.

Mazais Lāčplēsis bērnu aplenkumā.
1935. gads.

Bērnu svētki.
1936. gads.

1939. gads.

1937. gadā nolēma parku savienot ar Biķernieku purviem paredzēja izbūvēt plašu peldbaseinu ar smilšainu krastmalu pieaugušiem sauļošanas un peldēšanas vajadzībām.

Ērgļa [Jāņa Asara] un Pērnavas ielu stūris.
Vācu policijas vienību karavīri,
kas apsargāja kara gūstekņu nometni Grīziņkalnā.
1942. gads.
Foto no LNB krājumā.

1941. gadā vācieši izveidojusi padomju armijas karagūstekņu nometni, kuru apsargāja policijas vienību karavīri, parka ziemeļu daļa tika uzcelts dzeloņdrāšu žogs, bet vietēji iedzīvotāji atbalstīja gūstekņus, un neskatoties uz aizliegumu pārmēta pāri žogam, maizi, vai citus produktus, bet karagūstekņi no koka izgatavoja dažādas rotaļlietas, ko pārmēta bērniem apmaiņa pret maizi.
No 1943. gadā, gūstekņu nometnes vieta, tika saformēta un darbojas Vācijas kara aviācijas Smagās 385. zenītartilērijas diviziona Latviešu 4807. baterija. 1949. gadā zem kalna tika izbūvēta plaša patvertne, slepens Baltijas kara apgabala rezerves štābs.

1955. gada 8. decembrī LKP CK sekretārs A. Pelšeatklāja piemiņas plāksni “Šai parkā vispārējā oktobra politiskā streika laikā 1905. Gadā notika mītiņš, kurā piedalījās simts tūkstošu cilvēku”, kas faktiski vēstures falsifikācijas akts, ko tad rakstīja par šo notikumu tā laika laikraksti:

”Rīgas Avīze” Nr. 230.
1905. gada 21. oktobrī (pēc jaunā stila 3. novembrī)
Par notikumiem Veca Nometņu laukumā,
Liepājas ielas rajona 1905. gada 1. novembrī,
kārtējais vēstures falsifikācijas paraugs.

Padomju laikā parks 1947/1949. gados rekonstruēts, 1947. gadā uzstādīti skaļruni, 1948. Gadā uzbūvēta jauna estrāde, 1951. gadā bērnu sporta laukums, 1952. gadā parks paplašināts.
1944. gadā ierīkoja slidotāvu, 1946. Gadā parkā svin Līgo svētkus, ar darvas mucām, kā rakstīja Jānis Sudrabkalns laikraksta Cīņa aicināja “Līgot par stahanoviešiem un darba pirmrindniekiem, par vareno krievu tautu”.
1975. gadā atklāja pieminekli1905.gada revolūcijas cīnītājiem, kas veidots no Staburaga bluķiem, tēlnieks Valdis Albergs, arhitekti Gunārs Lūsis Grīnbergs un LilliānaKraukle. Pieminekli paredzēja uzbūvēt 1955. gadā ka parka vārtus, un pabeigt 1964. gadā, bet daudzo apstākļu dēļ tas netika realizēts un tikai 1970. gadā izsludināja konkursu un darbus iesāka 1971. gadā.
Bet bijuša „Balagana laukuma” 1975. gadā izveidots atrakciju „Luna Park”, 1974. gadā uzstādīti spēļu automāti, kura vieta 2008. gadā sabiedriskā organizācija „GETO Family” ierīkojusi Skeitparku jauniešiem.
2014. gadā sakta vērienīga Grīziņkalna parka rekonstrukcija, ko veiks SIA „Tilts”, ko uzraudzīs arhitekts Indulis, Rāts.

Piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem.
Izveidots 1975. gadā, tēlnieks Valdis Albergs,
arhitekti Gunārs Lūsis Grīnbergs un Lilliāna Kraukle.
2013. gads.

Piemineklis 1905. gada revolūcijas cīnītājiem.
Izveidots 1975. gadā, tēlnieks Valdis Albergs,
arhitekti Gunārs Lūsis Grīnbergs un Lilliāna Kraukle.
Fragments.
2013. gads.

Grīziņkalna noslēpumi

Grīziņkalna [1905. gada parka] rekonstrukcijas laikā suņu īpašnieki ar saviem mīluļiem atraduši vairākus pagātnes lieciniekus, tas slavena, Rīgas firmas M. S. Kuznecovs traukus un lauskas, ar šis firmas zīmi, līdz ar to kā šis objekts atrodas tuvu un redzes loka Koka ēku renovācijas centram „Koka Rīga”, pievērsām uzmanību atradumam. Protams, konsultējamies ar Rīgas porcelāna muzeja speciālistiem un muzeja direktores vietniece – galvenā krājuma glabātāja Iliana Veinberga mums atbildēja:

Attēls Nr. 1:
Fabrikas zīme liecina, ka priekšmets ir bijis izgatavots
M.S. Kuzņecova sabiedrības porcelāna un fajansa fabrikā,
laikposmā starp 1887.-1915. gadu.
Zīmes un materiāla īpašības liecina,
ka priekšmets ir bijis izgatavots no pusfajansa,
līdz ar ko atributējams drīzāk kā 19.gs. beigām piederīgs,
nevis 20.gs. sākumam;
Šajā periodā pusfajansa izstrādājumi
sastādīta produkcijas lielāko daļu.
Kas par priekšmetu šis varētu būt bijis – no attēla spriest grūti,
redzama ir tikai pamatne;
Attiecīgajā periodā modē bija izteiktas pēdas –
tās redzamas kā tasēm un apakštasēm, tā šķīvjiem, saldumu traukiem,
cukurtraukiem, kafijas un tējkannām u.t.t.
viskrāšņāk šī mode izpaudās terīnēs un terīņu paliktņos.
Bet, kurš no visiem iespējamajiem priekšmetu veidiem ir jūsējais,
no attēla neņemos spriest.

Attēls Nr. 2:
tas pats, kas pirmais, taču drīzāk tapis tuvāk 20.gs. vai pat mijā,
iespējams kāds šķīvis vai saldumu trauks,
bet – kā jau minēju
– no lauskas digitāla attēla ir grūti konstruēt iespējamo priekšmetu.
[piezīme Dreilingbusch – Dreiļini, Nr. 49.
– tiražetā kataloga produkcija].

Grīziņkalna parka rekonstrukcijas darbi pabeigti 2015. gadā, renovētais parks atklāts 2015. gada 1. jūnijā. Rekonstrukcijas ģenerāluzņēmējs SIA „Tilts”.

Bradājamais baseins Grīziņkalna,
atjaunots 2015. gadā,
un Lutauša skulptūra,
tēlnieks Mārtiņš Šmalcs,
uzstādīta 1950. gadā, demontēta 2012. gadā un atjaunota 2015. gadā.
2015. gads.

Grīziņkalna parks, Lutauša skulptūra,
tēlnieks Mārtiņš Šmalcs,
uzstādīta 1950. gadā, demontēta 2012. gadā un atjaunota 2015. gadā.
2015. gads.

Avoti

Latvijas vēstures arhīvs:

• Fonds 2761, apraksts 2, lieta 102b.;
• Fonds 2761, apraksts 3, lieta 4387.

Grāmatas:

• Celmiņš Mārtiņš „Rīga”, R., 1926.;
• „Enciklopēdija Rīga”, R., 1988.;
• „Краткий отчёт Рижской городской управы за 1903 год”, R., 1904.;
• „Rīga kā Latvijas Galvas pilsēta”, R., 1932.;
• „Riga und seine Bauten”, R., 1903.

Periodika:

• „Atpūta”: #243/1929., #818/1940., #836/1940.;
• „Brīvā zeme” #98/1939.;
• „Cīņa” #13/1905.;
• „Daugava” #6/1929.;
• „Domas” #3/1926.;
• „Gailis ar Lielo Seksti” #2/1912.;
• „Iekšlietu Ministrijas Vēstnesis”: #100/1927., #363/1930.;
• „Jaunā Nedeļā”: #15/16/1927., #33/1928.;
• „Jaunā Dienas Lapa” #81/1917.;
• „Jaunākās Ziņas”: #100/1917., #105/1929., #107/1929., #70/1930., 332/1932., #136/1932., #143/1932., #19/1940.;
• „Latvijas Akadēmiski Izglītoto Sieviešu Apvienības Ziņojums” #17/18/1934.;
• „Latvijas Kareivis”: #49/1927., #199/1928., #110/1929., #166/1929., #169/1933., #167/1935.;
• „Latvijas Strādnieks” #11/1926.;
• „Magazīna” #231/1936.;
• „Mūsu Īpašums”: #33/1936., #51/1937.;
• „Nedēļa” #2/1926.;
• „Pasules Pasts” #26/1933.;
• „Pašvaldību Dzīve” #45/1937.;
• „Patstāvība” #17/1927.;
• „Pēdējā Brīdī”: #118/1927., #167/1931., #338/1934.;
• „Rīgas Avīze” #3/1902., #11/1902., #24/1902., #31/1902., #35/1902., #109/1903., #114/1903., #108/1903., #118/1903., #230/1905., #232/1905., #82/1906., #95/1906., #99/1906., #50/1913., #64/1913., #83/1913., #99/1913.#128/1913.;
• „Rīts”: #168/1935., #260/1937., #21/1940.;
• „Sporta Pasaule” #51/1933.;
• „Svari”: #10/1922., #10/1930.;
• „Tēvija” #114/1941.;
• „Uz Priekšu” # 94/1919.;
• „Zeltene” 320/1930.

V. EICHENBAUM’S
MMXIII - MMXV