GANĪBU DAMBIS

IEPAZĪSTI PILSĒTU UN TĀS APKĀRTNI
RĪGAS AUSTRUMU IZPILDDIREKCIJA
KOKA ĒKU RENOVĀCIJAS CENTRS „KOKA RĪGA”
BIZNESA CENTRS „GANĪBU DAMBIS”

RĪGAS PILSĒTAS GANĪBU
un BIZNESA CENTRA
GANĪBU DAMBIS Nr. 9., Gr. 12/130.
VĒSTURISKAIS PĀRSKATS

MMXIII - MMXVI

Jubileju zvaigžņu birums

Biznesa centrs „Ganību dambis”.
2013. gads.

Biznesa centrs „Ganību dambis” 2013. gadā varētu atzīmēt 150 gadu jubileju, kas saistīta ar tā darbību loģistikas pakalpojumu jomā, jo 1863. gadā Maskavā tika nodibināts Krievijas tirdzniecības un spedīcijas uzņēmums „Kniep & Werner”, kas savukārt 1900. gadā atvēra firmas filiāli Rīgā.
1908. gadā, pirms 105 gadiem, uzņēmums ieguva zemes gabalu Ganību II dambī Nr. 9, kur uzbūvēja spīķerus, toreiz vietas izvēle bija saistīta ar kuģojamu Pētera kanālu un jaunās Rīgas preču stacijas atrašanas vietu.
1923. gadā, pirms 90 gadiem, uzņēmums pārgāja „Krievijas ekspeditoru akciju sabiedrības”, bij. „Kniep & Werner” īpašumā. 1940. gadā uzņēmums nacionalizēts, bet turpināja sava profila darbību kā Valsts Jūras kuģniecības Latvijā ekspedīcijas noliktavas, darbību nemainīja arī Vācu un Padomju laikos, toreiz atradās kara resora pārraudzībā.
1993. gadā, pirms 20 gadiem, SIA „Blumberģi”, vēlāk „Biznesa Centrs Ganību dambis”, turpina tirdzniecības un loģistikas darbību kā nomnieki un kopš 1996. gada kā īpašnieki. Tiek veikti ofisu ēkas (tās būvniecība pabeigta 1913. gadā, t. i., pirms 100 gadiem), noliktavu un citu ēku rekonstrukcijas un uzlabošanas darbi arhitektu Normunda Vijupa, Kārļa Rukuta, Rolanda Bruzguļa, Ignāra Lesīša un dizainera Zigurda Krebsa vadībā. Šodien tās ir modernas loģistikas būves, kas atbilst Eiropas prasībām un 2013.gadā svin pieckāršu jubileju – 150, 105, 100, 90 un 20 gadus.

Ganību dambis

Pilsētas ganības.
1702. gads.

Ganību dambis atrodas Ziemeļu rajona, kā Pulkveža Brieža ielas turpinājums no Pētersalas ielas līdz Tilta, Duntes un Tvaika ielas satecei. Tas pastāv no XVI gadsimta kā ceļš gar pilsētai piederošajām ganībām no pilsētas Ganību vārtiem līdz Aleksandra augstumiem Sarkandaugavā. Ganību dambis [vācu –Weidendamm, krievu – Vigonaja damba] – senākais ielas nosaukums, kas saglabājies Rīgas priekšpilsētās.
1861. gadā sadalīts ar nosaukumu I un II Ganību dambis.
1923. gadā Ganību I dambis pārdēvēts par Pulkveža Brieža (visu šķiru Lāčplēša kara ordeņa kavalieris un Daugavgrīvas latviešu strēlnieku pulka komandieris) ielu, 1940.-1941. un 1944.-1995. gadā nosaukums – Sverdlova iela (Padomju Krievijas valsts darbinieks, revolucionārs un terorists Jakovs Mihaila d. Sverdlovs [1885-1919], viņš arī Ješua Solomons Movšas d. un Jankels Miraimova d.), bet Ganību dambis II pārdēvēts par Ganību dambi.
1941. gadā pārdēvēta par Kalpaka ielu ([vācu - Kalpakstrasse], Oskars Kalpaks (arī Kolpaks; [1882-1919] visu šķiru Lāčplēša kara ordeņa kavalieris un Latvijas pirmo vienību komandieris), 1942. gadā pārdēvēta par Otro Ganību dambi [vācu - II Weidendamm], 1945. pārdēvēta par Ganību dambja ielu, kopš 1995. gada tagadējais nosaukums.
Tautā saukts par par „Veižu dambi”, pēc vācu nosaukuma slenga, arī par Zaļo ielu, jo ceļa malās bija iestādītas četras vītolu rindas, kas ar saknēm saturēja dambi.
Gruntsgabals robežojas arī ar Sermuliņu ielu – Hermeliņa [arī Hermelingas muižas] iela [vācu Hermelingshoefschestrasse], izkropļots bijušās Rīgas pilsētas apakšnomas Hermeliņa muižiņas [vācu Hermelinshoefhen], kas atradās pie Pētera vai Vējzaķusalas [Fegesagholmsche] kanāla krasta no XVI gadsimta, nosaukums. Iela pagarināta, aizberot Pētera kanālu 1913. gadā, līdz Pīļumuižas [vācu Pilenhoefschestrasse] ielai, kopš 1938. gada – Lugažu [vācu Luhdeschestrasse] iela, un 1923. gadā pārdēvēta par Sermuliņu ielu.

Rīgas pilsētas ganības

Pilsētas ganības.
1797. gads.

Rīgas pilsētas ganības aptver gandrīz visu Rīgas pilsētas gruntsgabalu 18. grupā un ietilpst gruntsgabalā 18/50, kas vēlāk pārdēvēts par 18/1. Pilsētas ganību rajonā ietilpst arī gruntsgabali 24. un 19. grupā. Pārsteidzoši, ka pat līdz 1940. gadam zemesgabals Nr. 18/50 nebija ierakstīts Zemesgrāmatā, un tikai 1938. gadā sāka risināt jautājumu par zemes īpašuma tiesību sakārtošanu. Tā, piemēram, bijušais zemesgabals Nr. 24/73 reģistrēts Rīgas-Valmieras zemesgrāmatu nodaļā tikai 1938. gada 18. jūlijā. Šis Rīgas pilsētas bijušo ganību zemesgabals ierakstīts uz Rīgas pilsētas vārda, tiesas lēmuma īpašuma tiesību konstatācijas aktā ierakstīts: „Rīgas pilsētas valde par minēto gruntsgabalu valda pāri par 100 gadiem kā pilnīga īpašniece, pie kam valdīšana sākusies XIII gadu simtenī un turpinājusies nepārtraukti līdz šim laikam. Tiesa atrod, ka Rīgas pilsētas valde no neatminamiem laikiem ir ieguvusi īpašuma tiesības uz iesēdējuma pamata uz minēto gruntsgabalu, atzīt, ka Rīgas pilsēta, valdot no neatminamiem laikiem, ieguvusi īpašuma tiesības uz iesēdējuma pamata zemesgabalam, kas atrodas Sporta, Grostonas un Hanzas ielās gruntsgabalā Nr. 24/ 73”.

Rīgas pilsētas grupas 12, 18, 19, 24 zemesgabalu situācijas plāns.
1939. gads.

Ganību dambis.
XVIII gadsimts.

Rīgas pilsētas ganības, kā minēts likumā, pieder pilsētai kopš XIII gadsimta, un to izmantošanai ekonomiski – agrārā jomā rīdzinieku dzīvē bija liela nozīme. Pastāvot naturālai saimniecībai un dzīvesveidam, pilsētnieki savām vajadzībām turēja govis, kazas un cūkas, kā arī mājputnus un kā palīgspēku transporta jautājumos – zirgus. Līdz ar lopkopību bija nepieciešams ierīkot plašas ganības Rīgas apkārtnē. Rīgā izveidojās Lopu (mūsu apskatāmajā rajonā) un Zosu (Latgales priekšpilsētā) ganības. Šo pilsētas ganību pārraudzībai tika izveidota īpaša pārvalde. Kopš XV gadsimta tā tika pakļauta Lielajai Ģildei (skatīt attēlu „Pilsētas ganību uzrauga nams”). Šīs pilsētas daļas bijušais nosaukums saglabājies Ganību dambja nosaukumā, kur kādreiz vedis ceļš gar pilsētas ganībām.
Pilsētas ganības pieminētas gandrīz visos vecajos Rīgas plānos un kā orientieris minēts Kubes kalns. „Pilsētas ganības aiz Kubes kalna”, kalna apkaimē atradās Sv. Jura hospitālis un tā zemes. 1697. gadā tika pavēlēts kalnu norakt, darbi pabeigti 1784. gadā.
1652. gadā tika radīts jauns plāns, kurš paredzēja priekšpilsētā izveidot regulāru ielu tīklu, kuras krustojoties veidotu vienādus kvadrātveida kvartālus, tostarp arī pārplānojot pilsētas ganības.

Pilsētas vārti.
Augšā ganību vārti tagadējās
Strēlnieku, Elizabetes un Pulkveža Brieža ielas krustojumā.
1789. gads.

1789. gadā cēla jaunu ārējo nocietinājuma līniju – palisāžu žogu ar četriem vārtiem – „Blieķa”, „Raunas”, „Jāņa” un „Ganību”. Pēdējie atradās tagadējās Strēlnieku, Elizabetes un Pulkveža Brieža ielas krustojumā un bija tieši saistīti ar pilsētas ganībām, jo Vecpilsētā vēl joprojām rīdzinieki turpināja turēt lopus savās mājās. Palisādes virzījās līdz Dzirnavu un Strēlnieku ielas stūrim, tad pa Strēlnieku ielu līdz Elizabetes un Ganību dambja krustojumam, tālāk uz Rūpniecības ielu un gar Viestura dārza dienvidu malu līdz Daugavai, faktiski veidojot robežu starp priekšpilsētu un ganībām. No šiem vārtiem gāja iežogojums „Palisādes”, kurš tika likvidēts 1860.gadā. Žogi un vārti kalpoja ne tik daudz kara, kā pilsētas saimnieciskajām vajadzībām, galvenokārt sakarā ar nodokļiem uz dažiem ražojumiem – cīņai pret šo nodokļu nemaksātājiem, lai aizkavētu konkurenci cunftēs. Apvienotajiem pilsētas amatniekiem bija aizliegta dažu izstrādājumu ievešana pilsētā. Spirtu un degvīnu provincē izgatavoja nomaksājot akcīzi, bet Rīgā, kur īpašiem uzņēmējiem pilsēta pārdeva licences tirgošanai, alkohola cena bija vairākkārt augstāka. Ar žogu un vārtiem pilsēta sargāja sevi no kontrabandas un nevēlamu elementu ieplūšanas.
Priekšpilsētas un ganību iedzīvotāju lielais vairums piederēja pie t.s. sīkpilsoņiem – brīvajiem cilvēkiem, kuriem nebija piešķirtas Rīgas namnieku tiesības, bet kuri drīkstēja iegādāties savā īpašumā zemi, nekustamo īpašumu pilsētā un tās apkārtnē. Bez tam liela daļa bija bēgļi no Vidzemes, Kurzemes vai Lietuvas, kuri ieguva brīvību, nodzīvojot pilsētā divus gadus. Rīgas patricieši bija ieinteresēti nodrošināt sevi un Rīgas saimniecisko apkalpošanu ar lētu darbaspēku transporta (vezumnieki), asinizācijas, ielu tīrīšanas un citiem darbiem. Šos iedzīvotājus XVII gadsimtā sauca par „būdeļniekiem”, jo viņu dzīvojamā telpa sastāvēja no dzīvojamās istabas ar pavardu koka vienstāvu ēkā ar priekšnamu un stalli – kūti. Šis arhaiskais ēku tips pastāvēja vēl XIII gadsimtā: bez skursteņa, ar lubu vai salmiem segtu divslīpju jumtu. Vēlāk tās tika aizvietotas ar trīsdaļīgām mājām – ar ieeju centrā un istabām galos. Šis ēku tips pastāvēja arī atsevišķos nomas gabalos Rīgas pilsētas pļavās. Pēc nacionālā sastāva tie bija pārsvarā latvieši. Tā XVII gadsimtā minēti 114 latvieši un 12 vācieši. Pēc nodarbošanās tie bija sīkamatnieki, namdari, dzirnavnieki un gadījuma darbu sīkuzņēmēji.
1772. gadā pēc ģenerālgubernatora Brauna rīkojuma tika izveidotas distances, t.i. stratēģiskie, neapbūvētie zemesgabali starp Rīgu un priekšpilsētu, līdz ar to nojaucot vairāk nekā 100 ēkas distanču rajonā. Pie Ganību dambja šī distance atradās starp Citadeli un Elizabetes ielu, vietām aizejot pa četriem gruntsgabaliem ielas dziļumā.
XVIII gadsimta beigās distances iespaidoja arī ganību rajonu, jo turīgie rīdzinieki sāka būvēt vasarnīcas Ganību dambja un Ķeizara dārza apkārtnē. Šeit arī saglabājušās vairākas mājiņas, kuras tika izmantotas vairs ne kā saimnieciskas vienības, bet kā izpriecu vietas. Šeit ierīkoja krogus, atpūtas vietas. Pilsētas ganības kļuva par pastaigu alejām, jo bija sastādīti vītoli, kuri bija domāti praktiskam nolūkam, lai saturētu ar saknēm Ganību dambja uzbērumu.
Ganību dambja vasarnīcas ierīkoja turīgākie ārzemju tirgoņi, kas bija arī gandarīti vērojot „pastorālus” skatus ganībās.

Ganību dambis un pilsētas ganību uzrauga nams.
1795. gads.

Ganību uzrauga nams.
1932. gads.
Foto no LNB krājuma.

1799. gadā savās atmiņās par Rīgu viens no ceļotājiem apraksta, ka vasarās vairums muižniecības un pilsoņu dzīvojuši savās ārpilsētas mājās (Hoefchen), pie tam turīgākie ārzemju tirgoņi dzīvojuši pie Ganību dambja, kurš bija apstādīts ar kokiem un kalpojis kā pastaigu aleja. Pa labi no tā atradušās ganības. Turīgo ļaužu mājas bijušas apslēptas dārzu dziļumā, kurus no ielas šķīris režģu žogs. Visur varējis pasūtīt pusdienas, bet kafiju, tēju un citus dzērienus dabūt jebkurā laikā... Tieši ganību rajons piesaistīja „mīlas priesterieņu” uzmanību un vēl Kubes kalna laikā daudzās mājās atradās šo dāmu mitekļi. Šī tradīcija saglabājās līdz XX gadsimtam, kad tagadējās Emiļa Melngaiļa un Zaļās ielas rajonā atradās seši tikšanās nami. Saimnieciskai darbībai pilsētas ganības tika iznomātas uz vairākiem gadiem dažādiem nomniekiem, piemēram, uz 12, 10, 6 gadiem par konkrētu gada maksājumu summu.
1893. gadā pilsētas ganības tika sadalītas trīsdesmit atsevišķos zemesgabalos. Daži no tiem tika nodoti dažādām biedrībām: „Rīgas dārzkopju biedrībai”, „Rīgas jāšanas sporta biedrībai”, „Rīgas rikšotāju biedrībai” un citām. Pilsētas ganību izmantošana jāšanas promenādei un sportam atzīmēta jau no 1816. gada, bet dendroloģisko stādījumu audzēšanai no 1889. gada.

Hermeliņa muiža un Pētera kanāls

Hermeliņa muiža.
1786. gads.

Hermeliņa muiža (vācu Hermelingshof) ir tuvākā muižiņa, kas saistīta ar Rīgas pilsētas ganībām, tās teritorija bija starp Daugavu un tagadējo Pulkveža Brieža ielu un tā atradās pie Lielās Piena un Sermuliņu ielām. (Sermuliņu iela – pārveidots Hermeliņa muižas nosaukums).

Hermeliņa muiža.
1779. gads.

Muižiņas (Hoefhen), t.s. dzimts nomnieku muižiņas parādījās ap XVI gadsimtu un sākotnēji pildīja saimnieciskas funkcijas, apgādāja savus saimniekus, tirgotājus un namniekus ar lauksaimniecības produkciju. 1591. gadā Rīgas pievārtē bijušas 37 namniekiem un 14 rātskungiem piederošas muižiņas. Vēlāk tās izmantoja kā vasaras laika dzīvojamās mājas.

Pētera [Vējzaķu salas] kanāls.
1797. gads.

Hermeliņa muižā, piemēram, XVII gadsimtā atradās Johana Šteinhauera kokzāģētava, jo muižiņa atradās ļoti izdevīgā vietā starp Pētera kanālu un Daugavu. Muižas kungu māja un galvenās ēkas atradās pie Pētera kanāla (tag. Sermuliņu iela), kanāls bija kuģojams un gāja no Sarkandaugavas gar gruntsgabaliem pie tag. Ganību dambja, Pulkveža Brieža un Rūpniecības ielām.

Pētera I pils Hanzas un Rūpniecības ielas stūrī.
1922. gads.

Pētera I pils Hanzas un Rūpniecības ielas stūrī.
1932. gads.
Foto no LNB krājuma.

Vēl šodien Dziesmusvētku parkā redzams dīķis, kas faktiski ir Pētera kanāla galapunkts un savā laikā Pēteris I varēja iebraukt ar laivu pie Pētera pils, kura atradās Rūpniecības un Hanzas ielas stūrī (blakus tagadējai Lietuvas Republikas vēstniecībai).
Vēlāk Pētera kanāls tika izmantots kā preču piegādes ceļš. Tā Ganību dambja zemesgabalos, kuri robežojās ar kanālu, izvietojās vairāki rūpniecības uzņēmumi – „Rozenkranz un Co”, „Provodņiks A/S”, vecākais rūpniecības uzņēmums „Wehrmann & Co”.

A/S „Provodņik” ražošanas korpusi pie Pētera kanāla.
1910. gads.

Muižiņa bija pilnīgi autonoms rūpnieciskais, tirdzniecības un lauksaimniecības centrs. 1778. gada zīmējumā redzams, ka muižas ansamblī atradās arī holandiešu dzirnavas, kas bijušas vairumā Kubes kalna apkaimē. Muižas teritorijā esošo ielu attīstību pārtrauca 1897. gadā Rīgas un Krievijas senāta lēmums: pamatojoties uz to, ka privātās muižas dzimts nomnieki atteicās maksāt pilsētai nodokļus, līdz ar to pilsēta atteicās no ielu labiekārtošanas darbiem, grāvju un apgaismojuma ierīkošanas. 1901. gadā nāca arī papildu rīkojums Katrīndambja rajonā nekādus darbus neveikt, kas arī tika pildīts līdz pilsēta muižu pārņēma savā īpašuma. Tas bija saistīts ar muižas īpašnieku pretestību zemes pārdošanai, jo Hermaņu legāts paredzēja veidot pastorāla dzīves veida utopijas pilsētiņu, mājas ar dārziem un laimīgiem zemniekiem. Bet līdz ar Rīgas dzelzceļa mezgla izbūves darbu projektiem šī teritorija bija vajadzīga pilsētas un ostas attīstībai, vēl šodien Vēžu ielas rajonā var pamanīt pamestus dārzus un spīķerus, kā lieciniekus cīņai ar feodālo dzīves veida izpratni, bet par idejas pagātni runā ielas konfigurācija.
Hermeliņa muiža tika iekļauta Rīgas pilsētas teritorijā 1904.gadā. Tas bija saistīts ar infrastruktūras attīstību Pētersalas ielas rajonā sakarā ar Rīgas Preču stacijas izbūvi un piegulošo ielu kvartālu attīstību un bijušo pilsētas ganību apbūvi. Rīgas pilsētas Domes lēmums par muižas pievienošanu nāca 1900. gadā līdz ar lēmumu par Rīgas Preču stacijas izbūvi. 1904. gada 12.janvārī Hermeliņu muiža tika nopirkta par 45 000 rubļu no „Fridriha un Amālijas Hermaņu ģimenes legāta” un pārņemta 1904. gada 2.oktobrī Rīgas pilsētas īpašumā.

Apkārtnes pārveidošanas darbi

Līdz ar Rīgas preču stacijas ierīkošanu Rīgas pilsētas pārvalde veica vairākus infrastruktūras attīstības darbus, kas saistīti ar bijušo ganību rajonu. Lai būtu ērtāk piebraukt stacijai, 1903. gadā daļu Hanzas ielas no Ganību dambja (tag. Pulkveža Brieža) pagarināja līdz stacijas teritorijas galam (dienvidu pusē) un sāka darbus, lai apvienotu Stabu un Hanzas ielu, sākot no Nikolaja (tag. Kr. Valdemāra) ielas. Šis projekts tika realizēts 1904. gadā. Šeit ierīkoja notekas un ielu gāzes apgaismojumu. 1903. gadā Ganu iela tika pagarināta no Dzirnavu ielas līdz stacijas kantorim (tagad šis posms nepastāv).
1905. gadā pagarināja Antonijas ielu līdz Rīgas dārzkopības biedrības zemesgabalam (sadalīta līdz ar Daugavas stadiona celšanu), tagad tās daļa aiz stadiona skaitās Grostonas iela. Lielāki labiekārtošanas darbi notika pie I un II Ganību dambjiem. Šīs ielas tika paplašinātas sakariem starp Preču staciju un rūpniecisko zonu Sarkandaugavā. Šeit veica vecās šosejas pārveidošanu par modernu bruģētu šoseju, piemērojot liela daudzuma kravu pārvadāšanai. Ielas tika arī paaugstinātas, lai plūdu laikā neapdraudētu stacijas teritoriju, kā arī ierīkoti pastiprināti kolektori lietus ūdeņu novadīšanai.
1903. gadā satiksmei ar Sarkandaugavu ierīkoja ielas dzelzceļa līniju „Daugavas krasts – Sarkandaugava”, līdz ar to paplašinot I un II Ganību dambi.

Ganību dambis un Rīgas preču stacija.
1922. gads.

Rīgas preču stacija.
1937. gads.

Tramvaja līnija Ganību I dambī [tagadējā Pulkveža Brieža ielā].
1910. gads.
Foto no LNB krājuma.

Visi augšminētie darbi saistīti ar jaunā tirdzniecības centra izveidošanu Rīgas Preču stacijas rajonā.
Pie stacijas kantora ēkas ierīkoja bruģētu laukumu smago ormaņu novietošanai, kas pārnests 1929. gadā uz laukumu pie Ugunsdzēsēju depo Hanzas ielā.
Līdz ar Rīgas Preču stacijas izbūvi attīstījās loģistikas darbība apkārtnē, ko veicināja arī Pētera kanāls, Daugava un dzelzceļa izbūve. Pie kanāla izvietojās vairākas loģistikas firmas: Krievijas spedīcijas un muitošanas firma „Kniep & Werner”, Zemnieku piederumu sabiedrība „Selbsthilfe” un citas, kas pārņēma no dārzniekiem zemes īpašumus. Šiem uzņēmumiem radās iespēja izmantot vislētāko satiksmes veidu - ūdenstransportu un dzelzceļu. Spīķerus un citas ostas celtnes sāka būvēt pie Ganību dambja, kā arī pie Daugavas Pētersalas – Katrīndambja rajonā.
Bijušajās pilsētas ganībās kā nomnieki darbojās arī vairākas sabiedriskas organizācijas, lielākās no tām: „Rīgas dārzkopju biedrība”, „Rīgas jāšanas sporta biedrība”, „Rīgas rikšotāju biedrība” un K. Šoha dārzniecība.

Rīgas dārzkopības biedrības dārza plāns.
1902. gads.

Rīgas dārzkopības biedrības Rīgas pilsētas pārvaldes atskaitē par 1903. gadu atzīmēts: „... priekš ērtākas satiksmes ar Rīgas preču staciju...ierīkota piebraucamā iela pie Bruņinieku ielas turpinājuma gar Rīgas dārzkopības biedrības zemesgabalu”.
Rīgas dārzkopības biedrība „Rigaer Gartenbauveirein” dibināta 1876. gada 21. augustā zem Viņas ķeizariskās augstības Lielkņazienes Marijas Pavlovnas protektorāta, slēgta 1940. gada 5. augustā. 1889. gada 14. aprīlī pie tagadējās Pulkveža Brieža ielas no Rīgas pilsētas ganībām tika iznomāts zemesgabals pomoloģiskā un dendroloģiskā dārza ierīkošanai uz 37 gadiem no 1889. līdz 1926. gadam. Tas ierīkots uz zemesgabala Nr. 18/50 (vēlāk pārvietots uz Nr. 24/73) pie Bruņinieku ielas pagarinājuma (vēlāk Sporta iela), kur uzcēla arī savas biedrības namu (iespējams, pārvietots no zemesgabala Nr. 18/50).
Zemesgabalā Nr. 18/50, kur atrodas bijusī Rīgas Preču stacija, pēc arhitekta Jāņa Baumaņa 1890. gada projekta uzcelta vienstāva koka dzīvojamā ēka. Būve pabeigta 1890. gadā. 1893. gadā pie II Ganību dambja tiek uzcelta sargu mājiņa, arhitekts Edmunds fon Trompovskis. Šīs būves nojauktas, būvējot Rīgas Preču staciju 1900.–1902. gadā. Pēc nepārbaudītas versijas ēkas pārnestas 1902. gadā uz vēlāko zemesgabalu Nr. 24/73. Par šo faktu rakstīts 1906. gada „Kratkaja Spravka o položeņii del pereustroistva Rižskogo žeļeznodorožnogo uzla”. „Pilsēta pieņēma uz sevi izdevumus, lai pārnestu uz jauno vietu ... Rīgas dārzkopības biedrības dārzu...” Rīgas rikšotāju biedrība 1903. gadā, kā ziņots Rīgas pilsētas pārvaldes atskaitē par 1903. gadu, sakarā ar Rīgas dzelzceļa mezgla izbūvi no zemesgabala 18/50 uz vēlāko zemesgabalu 24/4 pārvietos Rīgas rikšotāju biedrības (Rigaer Trabrenn verein; dib. 1887. gada 6. martā, beidza pastāvēt 1915. gadā), hipodromu (rikšošanas laukums). 1903. gadā tas pārvietots uz vēlāko Rīgas hipodroma vietu pie Antonijas (tagad Grostonas) ielas.
Pirmais hipodroms vai rikšotāju braucēju ceļš atradās starp tagadējo Gānu un Sporta ielu, vēlākā Ugunsdzēsēju muzeja un Rīgas preču stacijas vietā.

Rīkšatāju laukums.
1896. gads.

Latvijas Zirgaudzētāju biedrības portālā atzīmēts, ka laukums atklāts 1891. gadā, citā ziņojumā – ka 1826. (kļūda, faktiski 1896.) gadā. Pārskatot Rīgas pilsētas nomas līgumus, kuros atzīmēts, ka pilsētas ganību iecirknis Nr. 12 uz 14 gadiem, skaitot no 1896. gada 15. aprīļa līdz 1910. gadam, iznomāts Rīgas rikšotāju sporta biedrībai un pastāvēja šeit, spriežot pēc rakstiem 1926. gadā par A/S „Rīgas hipodroms” darbību, līdz 1903. gada 13. aprīlim, tad pārvietots uz zemesgabalu Nr. 24/4, kur darbojās no 1903. līdz 1914. gadam un no 1925. līdz 1965. gadam.

Rīgas rikšotāju biedrības adreses.
1913. gads.

Rīgas hipodroma reklāma.
1925. gads.

Rīgas jāšanas biedrība. Otrs vecākais zemes nomnieks Rīgas pilsētas pļavās un ganībās bija Rīgas jāšanas biedrība (Rigaer Reitklub), dibināta 1892. gada 5. maijā, slēgta 1936. gada 19.augustā.
Šī biedrība nomāja zemesgabalus Nr. 21 un 22 Rīgas pilsētas ganībās vēlākās Preču stacijas rajonā no 1893. gada 1. aprīļa uz 20 gadiem, lai ierīkotu zirgu aploku. Šīs biedrības mērķis – organizēt jāšanas kursus, izbraucienus ārpus pilsētas. Šim mērķim izmantoja pilsētas pļavas, vēlāk 1896. gada 9. augustā tika nodibināta satelīta biedrība „Jāšanas manēža” (Tattersall), kura likvidēta 1937. gada 29. maijā. Strēlnieku ielā 8 uzbūvēja speciālu Jāšanas manēžas ēku, kur izvietojās arī zirgu staļļi, kalēju darbnīca un veterinārā lazarete. Šī biedrība ierīkoja arī ormaņu, žokeju un staļļu zēnu skolu, skolas nodarbībām izmantojot pilsētas ganības.

Krišjāņa Šoha firmas reklāma.
1902. gads.

Krišjāņa Šoha dārzniecība dibināta 1888. gadā kā Vilhelma Bēra mākslas un tirdzniecības dārzniecība un šodien mēs to pazīstam kā Latvijas Zinātņu akadēmijas Salaspils botānisko dārzu, kas faktiski no 1902. gada tā piederēja dārzniekam K. Šoham, viņa īpašumā bija arī dārzniecība Saulkalnes stacijas apkārtnē. Dārzniecība Ganību dambī audzēja ne tikai dekoratīvus stādus, bet arī kokus pilsētas ielu, dārzu un parku apstādīšanai. Pēc dažiem avotiem dārzniecība pilsētas Ganībās darbojās no 1836. gada Dzirnavu ielas galā un 1898. gadā tika pārcelta uz Salaspilī.

Gruntsgabals Ganību dambis Nr. 9.

Ganību II dambja zemesgabalu situācijas plāns.
1866. gads.

Zemesgabala Rīgas I priekšpilsētas I kvartālā,
Ganību II dambī,
adreses Nr. 9., policijas Nr. 91, Gr. 14/20. [tagad 12/130].
Situācijas plāns.
1866. gads.

Zemesgabals Ganību dambī Nr. 9 pieder pie Rīgas - Valmieras zemesgrāmatas II iecirkņa 58. nodalījuma, un pirmās ziņas par to parādās 1829. gada 21. jūnijā, kad dārznieks Nikolajs Pētera d. Serafimovs ieķīlāja šo zemi.
1878. gada 23. martā kā īpašniece reģistrēta tirgotāja atraitne Marija Afanasija m. Lebedeva, dzimusi Pavlovs.
1890. gada 17. jūlijā kā īpašniece reģistrēta kolēģijas asesora sieva Olga Afinogena m. Losskijs, dzimusi Lebedeva. Vēlāk vīrs ieguva īstenā valsts padomnieka pakāpi un 1900. gadā abi dzīvoja Krievijā, Petrokovkas guberņas Čenstohovas pilsētā, kur Nikolajs Nikolaja d. Losskijs bija Čenstohovas valsts bankas pārzinis.
1908. gada 8. oktobrī par 82 500 rubļiem zemes īpašumu ieguva „Krievijas spedīcijas akciju sabiedrības „Kniep & Werner” pārstāvji Maskavas „Torgovij dom Aleksandr & Vladimir Verner” Aleksandrs Ādolfa d. Verner’s [Werner], Vladimirs Ādolfa d. Verner’s [Werner] un Lidija Ādolfa m. Zēzemans [Seesemann], dz. Verners.
1923. gada 25. septembrī īpašumu par 60 500 latiem ieguva „Krievijas ekspeditoru akciju sabiedrība, bijusī „Kniep & Werner”, sabiedrības statūti reģistrēti Latvijas Finanšu ministrijā 1923. gada 11. aprīlī.

Ganību dambja zemesgabalu situācijas plāns.
1939. gads.

Zemesgabala Gr. 12/130. situācijas plāns.
1939. gads.

Kad 1939. gadā Rīgas pilsēta pieprasīja 17 757,90 latu izpirkuma maksu par virsīpašuma tiesībām, akciju sabiedrība lūdza pārskatīt šo lēmumu, pamatojot to ar gruntsūdeņu augsto līmeni un kūdraino augsni, kas vairākkārt sadārdzina apbūvi. Pilsēta samazināja maksu uz 14 798,25 latiem, bet sabiedrība vēlāko politisko notikumu dēļ nesamaksāja šo nodevu.
1940. gada 25. novembrī pēc LPSR Tautas Komisāru Padomes lēmuma Nr. 545 akciju sabiedrības teritorija nodota Valsts Jūras kuģniecībai Latvijā.
Vācu un padomju laikā tā turpināja darbību kā kara resora loģistikas uzņēmums.
1993. gadā to pārņem SIA „Blumberģi, vēlāk „Biznesa Centrs Ganību dambis”, kā nomnieki un kopš 1996. kā īpašnieki.
Adrese 1900. gadā bija: Rīgas pilsētas I priekšpilsētas I kvartāls, Ganību II dambis, adrešu Nr. 9, policijas Nr. 91, grupa Nr. 14, grunts Nr. 20, Latvijas laikā: grupa Nr. 12, grunts Nr. 130. mājas numerācija saglabājusies nemainīga no 1860-tiem gadiem.

Sabiedrība „Kniep & Werner”

Firmas „Kniep & Werner” ziņojums adrešu grāmatā.
1906. gads.

Sabiedrība dibināta 1863. gadā Maskavā, darbojās Rīgā no 1900. gada, tās pārvalde atradās Basteja bulvārī Nr. 9 [tagad Zigfrīda Annas Meierovica bulvāris], 1905. gadā minēta noliktava Turgeņeva ielā Nr. 7a, 1906. gadā - noliktava Turgeņeva ielā Nr. 27, bet 1909. gadā - Andreja salā un Ganību dambī Nr. 9, pārvalde Elizabetes ielā Nr. 33; 1913. gadā - Nikolaja [tagad Kr. Valdemāra] ielā Nr. 3. 1913. gadā sabiedrības nodaļas darbojās Rīgā, Rēvelē [Tallinā], Pēterburgā, Odesā, Ventspilī, Čeļabinskā un Wirballen’ā [Virbalis, Lietuvā], Baltischport [Paldiski, Igaunijā], no 1900. gada Rīgas nodaļas pārzinis bija Arnolds Grebs.

Firmas „Kniep & Werner” ziņojums adrešu grāmatā.
1906. gads.

„Krievijas ekspeditoru akciju sabiedrība bijusi „Kniep & Werner”, sabiedrības statūti reģistrēti Latvijas Finanšu ministrijā 1923. gada 11. aprīlī. Sabiedrības dibinātāji un lielākie akcionāri bijuši: Aleksandrs Verners – 376 akcijas, katra 100 latu vērtībā, Lidijas Zesemans – 240, Boriss Aleksandra d. Verners – 236, Elīze, Alma un Georgs Verneri – 200 katram, Vladimirs Ādolfa d. Verners – 140, Vladimirs Aleksandra d. Verners – 116, pārējiem sešiem akcionāriem pa 2 akcijām, tie bija Hristians Jurisons, Hugo Bauers, Aleksandrs Rozenbaums, Ottilo Grudzinskis, Arnolds Grebs, Ernests Reinholds, kopā 1720 akcijas - 172 000 latu vērtībā.

Firmas „Kniep & Werner” reklāma.
1925. gads.

Sabiedrības mērķis bija iegūt visus „Krievijas spedicijas akciju sabiedrības agrāk „Kniep& Werner” uzņēmumus Latvijā, un šos uzņēmumus turpināt un paplašināt, nodarboties ar sekojošām operācijām: transportēt preces kā iekš, tā arī ārzemēs pa ūdens, dzelzs un zemes ceļiem un gaisa satiksmes līdzekļiem; izdarīt muitas nokārtošanu pie ieved un izved precēm un kuģiem; ierīkot un ekspluatēt noliktavas un uzglabāšanas telpas preču pieņemšanai ar noliktavu un ieķīlāšanas apliecību izdošanu; izpildīt komisijas uzdevumus preču pirkšanā un pārdošanā iekš un ārzemēs un izdarīt visas komisijas darījumus saistītās operācijas; izsniegt naudas aizdevumus pret transportēšanā, uzglabāšanā un komisijā pieņemtām precēm.

„Krievijas ekspeditoru akciju sabiedrības
bijusī „Kniep & Werner” dibināšanas protokols.
1923. gads.

„Krievijas ekspeditoru akciju sabiedrības
bijusī „Kniep & Werner” statūti.
1923. gads.

Sabiedrības sēdeklis 1923. gadā atradās Lielā Bīskapa ielā Nr.1, dz. 2, kur arī notika dibināšanas sapulce, dibinātāji: Ernests Reinholds, Arnolds Grebs, Ottilo Grudzinskis, Vladimirs Verners, Aleksandra Vernera pilnvarnieks Hristians Jurisons. Vēlāk tas atradās Pils ielā Nr. 21.

Firmas kantora pārvietošanas sludinājums.
1937. gads.

Uz 1924. gada 1. janvārī apgrozījums bija Ls,- 186 455,45, pamatkapitāls Ls,- 186 455,45; uz 1938. gada 1. janvārī (lielākais rādītājs) apgrozījums bija Ls,- 467 835,72, pamatkapitāls Ls,- 258 000,-; uz 1939. gada 1. janvārī (kara stāvokļa sekas) apgrozījums bija Ls,- 379 480,87, pamatkapitāls Ls,- 258 000.
1937. gadā sēdeklis bija Pils ielā Nr. 21. No visām nodaļām bija saglabājusies tikai Ventspils, atjaunota 1938. gadā, un no pirmskara laikiem – Tallinas [Rēveles] nodaļa.

Firmas Ventspils nodaļas atklāšanas sludinājums.
1937. gads.

Noliktavas iznomātas arī citām firmām.

Spīķeru nomnieku firmas reklāma.
1925. gads.

1940. gada 25. novembrī pēc LPSR Tautas Komisāru Padomes lēmuma Nr. 545 akciju sabiedrība nodota Valsts Jūras kuģniecībai Latvijā.
Kniep Verners dzimtas pārstāvji šodien dzīvo ASV, uzvārds tulkojuma no sen vācu - kalēja palīgs Verners.

„Krievijas ekspeditoru akciju sabiedrības
bijusī „Kniep & Werner” vēstules veidlapa.
1940. gads.

Ganību dambis Nr. 9. būvvēsture

Ganību II dambja zemesgabalu situācijas plāns.
1843. gads.

Gruntsgabala situācijas plāns.
1843. gads.

Līdz 1908. gadam uz zemesgabala atradās dārznieka dzīvojamā ēka, staļļi, vāgūzis un septiņas saimniecības ēkas zemesgabala dziļumā tuvāk Pētera kanālam, dažas ēkas celtas ap 1830. gadu, līdz tam bija tikai viena dārznieka saimniecības ēka, nojume vai siltumnīca, tuvāk Ganību dambim, apkārt ēkai dārzeņu lauks, bet lielāko platību aizņēma augļu dārzs. 1843. gada plānā starp zemesgabaliem redzams servitūta ceļš ar saimniecības būvēm, iespējams, ganību ceļš lopu dzirdināšanai Pētera kanālā.

Gruntsgabala 12/130. situācijas plāns.
1900. gads.

Rīgas pilsētas būvvaldes būvatļauja un projekta titula lapa.
1908. gads.

Tirdzniecības nams „Knip & Werner” 1908. gadā pasūtīja arhitektam Alfrēdam Pīlemanim projektēt divus mūra vienstāva spīķerus un vienu mūra nojumi (projekts apstiprināts Rīgas būvvaldē 1908. gadā 3. decembrī), kas tika uzbūvētas 1909. gadā.

Ēkas Ganību dambī Nr. 9. projekts.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Situācijas plāns.
1908. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Fasāde.
2013. gads.

Ēkas Ganību dambī Nr. 9. projekta fragments.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Fasāde.
1908. gads.

Ēkas Ganību dambī Nr. 9. projekts.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Griezums.
1908. gads.

Ēkas Ganību dambī Nr. 9. projekts.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Plāns.
1908. gads.

Spīķeri - mūra vienstāva būves, tā sauktajā Venēcijas saimnieciskā stilā: piecas pusotra stāva telpas ar desmit ieejas mezglu vārtiem, kas iziet uz ēkas abām pusēm, nelieliem logiem augšējā fasādes daļā, ķieģeļu dzegu, iekšējās telpas sadalītas ar četrām starpsienām, kas kalpo arī kā ugunsmūris, jumta konstrukcija balstās uz divrindu kolonādi, katrā telpā astoņas kolonnas, kolonnas balsta koka kopnes, kas savilktas ar metāla enkuriem, centrālā daļā papildu kopnes pie jumta, sānos vienrindu. Sienas un kolonnu bāzes ar dziļu mūra pamatni.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Lugu velves.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Bijušie vārti.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Ķieģeļu romantika.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Vārtu stobvīra.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
Elektrības vadu drošības kronšteins.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Alfrēds Pīlemans.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Jauna ieejas mezgla piebūve.
Vējtveris.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Jauna ieejas mezgla piebūve.
Vējtveris.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Jauna ieejas mezgla piebūve.
Vējtveris.
2013. gads.

Rīgas pilsētas būvvaldes būvatļauja un projekta titula lapa.
1914. gads.

Tirdzniecības nams „Knip & Werner” 1913. gadā pasūtīja inženierim Edmundam fons Bēttiheram projektēt mūra divstāvu spīķeri ar zirgu puišu dzīvokļiem, projekts apstiprināts Rīgas būvvaldē 1913. gadā 13. decembrī, bet nezināmu iemeslu dēļ netika realizēts. Arhitekts Vilhelms Štams to pārstrādāja, jaunais projekts apstiprināts 1914. gada 31. janvārī un ēka uzbūvēta 1915. gadā. Līdz ar kara pārvadājumiem preču apgrozījums pieauga un tieši tāda tipa plaša noliktava bija nepieciešama firmai.

Ēkas Ganību dambī Nr. 9 projekts.
Arhitekts Vilhelms Štams.
Fasāde.
1914. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Vilhelms Štams.
Fasāde.
2013. gads.

Ēkas Ganību dambī Nr. 9. projekts.
Arhitekts Vilhelms Štams.
Fasādes fragments.
2013. gads.

Ēkas Ganību dambī Nr. 9. projekts.
Arhitekts Vilhelms Štams.
Griezums.
1914. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Vilhelms Štams.
Padomju laika vārti un vārtu aile.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 9.
Arhitekts Vilhelms Štams.
Logaile.
2013. gads.

Ēkas Ganību dambī Nr. 9. projekts.
Arhitekts Vilhelms Štams.
Griezums.
1914. gads.

Divu stāvu mūra spīķeris „L” burta veidā, tā saucamā Venēcijas stilā, trīs lielas telpas katrā stāvā ar sešiem ieejas mezglu vārtiem, kas iziet uz ēkas abām pusēm, nelieliem logiem katra stāva augšējā fasādes daļā, ķieģeļu dzegu, iekšējās telpas sadalītas ar trim starpsienām, kas arī kalpo kā ugunsmūris, jumta konstrukcija balstās uz divrindu kolonādi ēkas šaurākajā daļā, kur atrodas arī kāpņu telpa, kas ved uz otro stāvu. Platākajā pusē četru rindu kolonāde, kolonnas balsta koka kopnes, kas savilktas ar metāla enkuriem, centrālā daļā papildu kopnes pie jumta, sānos – vienrindu. Sienas un kolonnu bāzes ar dziļu mūra pamatni, kolonnas veidotas no sasparotiem ar kniedēm metāla profiliem ar paplašinātiem kapiteļiem, kas tur starpstāvu konstrukciju. Otrā stāva kolonnas bez kapiteļiem, tikai ar bāzi, pie kopnēm izveidoti metāla atbalsta plauktiņi, lēzenā jumta pusē kopnēm papildu slodzes trīs stūra kopnes.

Gruntsgabals Ganību dambis Nr. 7. [Nr. 7a, Nr. 9.]

Ganību dambja zemesgabalu situācijas plāns.
1866. gads.

Zemesgabala Rīgas I priekšpilsētas I kvartālā,
Ganību II dambī,
adreses Nr. 7., policijas Nr. 92., Gr. 14/22. [tagad 12/131, 132]
situācijas plāns.
1866. gads.

Ganību dambja zemesgabalu situācijas plāns.
1939. gads.

Zemesgabala Gr. 12/131. situācijas plāns.
1939. gads.

Zemesgabals Ganību dambī Nr. 7a pieder pie Rīgas - Valmieras zemesgrāmatas II iecirkņa 1289 nodalījuma, un pirmās ziņas par to parādās 1870. gada 30. martā, kad Rīgas sīkpilsone Karolīna Freimann’s, dzimusi Freimann’s [Caroline Frejmann geb. Frejmann] ieķīlāja šo zemi, toreiz tas bija vienots zemesgabals ar Gr. 12/132 gruntsgabalu.
1884. gada 10. septembrī par 13 000 sudraba rubļu to nopirka dārznieks Vasilijs Dmitrija d. Židelev’s [Sghidelew].

Gruntsgabala Ganību II dambi Nr. 7a, Gr. 12/131.
atdalīšanas akta ieraksts.
1885. gads.

Gruntsgabala 12/131. situācijas plāns.
1885. gads.

1885. gada 29. maijā lielāko daļu zemes bez ēkām par 6200 rubļiem atpirka dārznieks Aleksandrs Ņikitas d. Židelev’s [Sghidelew]. Atdalītais zemes gabals ieguva adresi: Rīgas pilsētas I priekšpilsētas I kvartāls, Ganību II dambis, adrešu Nr. 7a, policijas Nr. 234, grupa Nr. 14, grunts Nr. 92, Latvijas laikā: grupa Nr. 12, grunts Nr. 131, palikušo nelielo zemesgabalu adrese: Rīgas pilsētas I priekšpilsētas I kvartāls, Ganību II dambis, adrešu Nr. 7, policijas Nr. 22, grupa Nr. 14, grunts Nr. 92, Latvijas laikā: grupa Nr. 12, grunts Nr. 132, mājas numerācija saglabājusies nemainīga no 1860-tiem gadiem.
1912. gada 15. februārī neapbūvēto zemesgabalu par 227 425,- rubļiem nopirka Zviedrijas pavalstnieks Rihards Ivana [Johana] d. Bernštrēms [Bernstroem].
1925. gada 25. februārī zemesgabalu ar apbūvi par Ls 150 000,- nopirka Latvijas komandītsabiedrība „Jankevičs, Fleišers & Co’’.
1939. gadā Rīgas pilsēta pieprasīja 135 552,56 latu izpirkuma maksu par virsīpašuma tiesībām. Sabiedrība lūdza pārskatīt šo lēmumu, pamatojot to ar gruntsūdeņu augsto līmeni un kūdraino augsni, kas vairākkārt sadārdzina apbūvi. Pilsēta samazināja maksu uz 8 470,35,- latiem un virsīpašuma tiesības tika reģistrētas 1939. gada 16. decembrī uz sabiedrības vārda.
1940. gada 28. septembrī ar Latvijas PSR Tautas Komisāru padomes lēmumu zemesgabals nacionalizēts.
1993. gadā to pārņēma SIA „Blumberģi”, vēlāk „Biznesa Centrs Ganību dambis” kā nomnieki un kopš 1996. gada kā īpašnieki.

Ganību dambis Nr. 7a būvvēsture

Ganību II dambja zemesgabalu situācijas plāns.
1843. gads.

Gruntsgabala situācijas plāns.
1843. gads.

Līdz 1885. gadam uz zemesgabala atradās dārznieka dzīvojamā ēka, staļļi, vāgūzis un saimniecības ēka, kas atradās pie Ganību dambja. Dažas ēkas celtas ap 1830. gadu, līdz tam bija viena dārznieka saimniecības ēka, pie dzīvojamās ēkas augļu dārzs un lielāko platību aizņem dārzeņu lauks. 1843. gada plānā starp zemesgabaliem redzams servitūta ceļš ar saimniecības būvēm, iespējams, ganību ceļš lopu dzirdināšanai Pētera kanālā.
1912. gadā Krievijas Zviedru tirdzniecības rūpniecības sabiedrība „Karl Gotlīb & Co” arhitektam Edgaram fon Frizendorfam pasūtīja darbnīcas un administratīvās ēkas projektu, kas tika apstiprināts Rīgas pilsētas būvvaldē 1912. gada 8. augustā.
Mūra divstāvu administratīvā un darbnīcas ēka veidota vieglā neoklasiskā stilā, visā fasādē ritmiski izvietotas logu ailes, pirmā stāvā ieejas mezgls uz kāpņu telpu un plašs ieejas mezgls darbnīcā. Logu aiļu ritmiku pasvītro ģeometriskie padziļinājumi fasādes apmetumā. Jumta stāvu atdala plaša dzega, ko pasvītro divi frontoni ar ovāliem sīkrūtainiem logiem, starp ugunsmūri un frontoniem izvietota dekoratīva balustrāde ar metāla klasisko režģi. Bēniņi izgaismoti caur trim logiem un diviem logiem frontonos. Darbnīcas telpas drošības dēļ ierobežotas ar papildu ugunsmūri. Bēniņu stāvs ar nošļauptu uz pagalmu pusi jumta konstrukciju, trepju telpā velvēti ķieģeļu ar metāla sijām griesti.
Pirmajā stāvā ieejas mezgls, divas kāpņu telpas – centrālā un saimniecības pagalma pusē, darbnīcas caurbrauktuve uz pagalmu, liela darbnīcas zāle, trīs istabas administrācijai, lielā sapulču telpa ar ieeju speciālā bruņotā naudas istabā. Vairākas tualetes istabās.
Otrajā stāvā kāpņu telpa, trīs zāles, viena ar bīdāmām durvīm, vienistabas dzīvoklis ar virtuvi, divas tualetes istabas un trīs kabineti.

Ēkas Ganību dambī Nr. 7a projekts.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Fasāde.
1912. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 7a.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Fasāde.
2013. gads.

Ēkas Ganību dambī Nr. 7a projekts.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Pirmā un otrā stāva plāns.
1912. gads.

Gruntsgabala pagalmā tiek būvētas divas rūpnieciskās un saimniecības ēkas. Tuvāk administratīvai ēkai – vienstāva ar viena un pusotra stāva telpu, noliktava ar trim ugunsmūriem un dēļu fasādes pusi, ar lieliem divviru vārtiem, kas nobīdīti pa labi, un izgaismota caur trijiem jumta lukturiem. Jumta konstrukcija koka, balstās uz ugunsmūri un metālā vien profila kolonnām, iespējams, dzelzceļa sliedes, centrālā daļā un gar koka sienu, katrā rindā pa septiņām kolonnām un divām sliežu sijām.

Ēkas Ganību dambī Nr. 7a projekts.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Griezums.
1912. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 7a.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Vējtveris.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 7a.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
1912. gada rokturis.
2013. gads.

Ēka Ganību dambī Nr. 7a.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
1912. gada rokturis.
2013. gads.

Darbnīcu noliktavas Ganību dambī Nr. 7a projekts.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Fasāde.
1912. gads.

Darbnīcu noliktavas Ganību dambī Nr. 7a projekts.
Arhitekts Edgars fon Frizendorfs.
Plāns.
1912. gads.

Darbnīcu noliktavas Ganību dambī Nr. 7a projekts.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Griezums.
1912. gads.

Otra būve – vienstāva mūra ar viena un pusotra stāva telpu, darbnīca, izgaismota caur sānu logiem no vienas puses, ar lieliem trijiem divviru vārtiem ar augšējo gaismu. Jumta konstrukcija koka, balstās uz ugunsmūri un metāla divu profilu kolonnu, centrālā daļā deviņas kolonnas, novietotas uz divām sliežu sijām. Telpa plaša bez starpsienām, noliktavas pusē atsevišķa instrumentu glabātuve, izgaismota caur jumta lukturi un ar atsevišķu ieejas mezglu.

Ēka Ganību dambī Nr. 7a.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Noliktava un darbnīca.
2013. gads.

Darbnīcas Ganību dambī Nr. 7a projekts.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Fasāde.
1912. gads.

Darbnīcas Ganību dambī Nr. 7a projekts.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Plāns.
1912. gads.

Darbnīcas Ganību dambī Nr. 7a projekts.
Arhitekts Edgars fons Frizendorfs.
Griezums.
1912. gads.

Sabiedrības

1912. gada 23. februārī Krievijas Zviedru tirdzniecības un rūpniecības sabiedrības „Karl Gotlib & Co” pārstāvis Zviedrijas pavalstnieks Kārlis Vikentija d. Gotlībs griezās pie Vidzemes gubernatora ar lūgumu atvērt Ganību II dambī Nr. 7, Bernštrēma gruntsgabalā, lauksaimniecības mašīnu un separatoru labošanas darbnīcu, un 28. jūlijā saņēma atļauju ierīkot koka un metāla apstrādes rūpnīcu ar naftas dzinēju.

Krievijas zviedru tirdzniecības un rūpniecības sabiedrības
„Kārlis Gotlībs & Co” atļauja atklāt darbnīcu Ganību dambī Nr. 7.
1912. gads.

Krievijas zviedru tirdzniecības un rūpniecības sabiedrības
„Kārlis Gotlībs & Co” atļauja atklāt darbnīcu Ganību dambī Nr. 7.
Ziņojums laikrakstā „Rīgas Avīze”.
1912. gads.

1924. gada 12. jūnijā darbnīcu pārņem komandītsabiedrība „Jankevičs, Fleišers un biedri”, kas turpina darbību ar Zviedrijas separatoru un sviesta kūlēju tirdzniecību un remontu kā Zviedrijas firmas „Svensk Centrifug Aktionbolagen Sokholm” pārstāvji. Sabiedrības īpašnieki ir rīdzinieks Oskars Jankevičs [Jankewitz] un Vācijas pilsonis Pauls Rūdolfs Buhholcs [Buchholtz].

Komandītsabiedrības „Jankevičs, Fleišers un biedri” reklāma.
1929. gads.

Sabiedrības reklāma.
1937. gads.

Komandītsabiedrības „Jankevičs, Fleišers un biedri” reklāma.
1925. gads.

1934. gada 14. decembrī Rīgas apgabaltiesas Tirdzniecības reģistrā ierakstīta firma „Alfa - Astra” Jankevičs, Fleišers un biedri”.

Firmas „Diabolo” reklāma.
1936. gads.

1937. gada 30. aprīlī no sabiedrības izstājas Pauls Buhholcs un viņa vietā iestājas Igaunijas pilsonis Johans Kimbergs, kas jau no 1928. gada tirgojas ar separatoriem zem firmas „Diabolo” Ganību dambī Nr. 7a.

Sabiedrības Ventspils nodaļas reklāma.
1937. gads.

Sabiedrība tirgojās caur aģentiem visā Latvijā, bet Ventspilī Inženieru ielā Nr. 12 firmai bija sava piensaimniecības mašīnu un piensaimniecības piederumu tirgotava.

Inženieris tehnologs Žanis Pērkons [1888-1973].
1925. gads.

Pie sabiedrības biroja atradās arī konsultācijas punkts tehniskiem paskaidrojumiem un padomiem, kurus bez maksas sniedza Rīgas piensaimnieku centrālās biedrības Tehniskās nodaļas vadītājs inženieris tehnologs Žanis Pērkons.
1940. gada 28. septembrī ar Latvijas PSR Tautas Komisāru padomes lēmumu uzņēmums nacionalizēts.
1940/1941. gados uzņēmums pakļauts Latvijas PSR Piensaimniecības un lopkopības trestam.
Vācu un padomju laikā darbojās militārās loģistikas iestādes, pēdējā bija Karaspēka daļa Nr. 22402.

Gruntsgabala hidrogrāfiskā situācija

Dzirnavu, Rīdzenes upītes un Vējzaķusalas kanāls.
XVII gadsimts.

Gar Kubes kalnu pie Rīgas pilsētas ganībām kādreiz tecēja upīte, XVII gadsimtenī saukta par Dzirnavu ūdeni (Muehlen wasser), kura sākotnēji ieplūda Rīdzenē, vēlāk, pēc Kubes kalna norakšanas, – Cietokšņa grāvī, pie aizdambējuma veidojot dīķi, kurš redzams vēl XIX gadsimta plānos tagadējās Elizabetes un Antonijas ielas rajonā.
Daļa pļavās esošo ūdeņu tika novadīta „Pētera” kanālā pie tagadējās Sermuliņu ielas un Sarkandaugavā. Ganību pļavās bija izveidota sarežģīta meliorācijas grāvju sistēma, kas pastāvēja vēl 1930. gados, kad arī grāvjiem Emiļa Melngaiļa ielā plānos atzīmēti vairāki kājnieku tiltiņi. Šis ūdens novadīšanas balanss šodien ir izjaukts līdz ar Sarkandaugavas aizbēršanu 1980. gados.
Latvijas dabas fonda mājas lapā mēs atrodam ziņas par teritoriju starp Sporta, Vesetas, Zirņu ielām un dzelzceļa pārvadiem 2002. gadā, kur atzīmēts: „....pētāmā teritorija atrodas Rīgas pilsētā, kur jau XIII gadsimtā tikusi izmantota par ganībām. Teritorija ir viena no Rīgas zemākajām vietām (1,5 – 2,5 m virs jūras līmeņa), kur sakrājas un noplūst ūdeņi, kas tālāk bez attīrīšanas ieplūst Sarkandaugavā...”.
Mājas lapā „building.lv” (būvniecības un celtniecības portāls) atzīmēts: „...Ganību dambis ...Rīgas preču stacijai līdzās esošā teritorija... . Tiem, kas plāno šajās teritorijās celt jaunus objektus, vajadzētu rūpīgi apdomāt, vai tas ir mērķtiecīgi. Gruntij te nepiemīt īpašība izturēt ielas slodzes, pieprasot likt sarežģītus un apjomīgus pamatus ...”. „...vājas gruntis ir arī Rīgas preču stacijai ... cik nevienmērīgi sēžas ēkas, kas būvētas uz dūņainām gruntīm, izteikti var novērot Pulkveža Brieža ielā - attiecībā pret ielu ēkas abās ielas pusēs veido burta V formu, jo vairāk ir nosēdušās tās daļas, kas atrodas pagalma pusēs. Pati iela gan ir taisna, jo pateicoties, nepārtrauktajām slodzēm, grunts ir noblīvējusies...”.

Avoti

Latvijas valsts vēstures arhīvs fonds:

Rīgas pilsētas būvvaldes arhīvs:

Literatūra: Periodika:

V. EIHENBAUMS
MMXIII - MMXVI