DAUGAVAS PROMENĀDE

IEPAZĪSTI PILSĒTU UN TĀS APKĀRTNI
RĪGAS AUSTRUMU IZPILDDIREKCIJA
KOKA ĒKU RENOVĀCIJAS CENTRS „KOKA RĪGA”
ĶENGARAGA APKAIME

Daugavas promenādes aleja.
2011. gads.

Daugavas promenāde atrodas Ķengaraga apkaimē Rīgā, tā sākas kā veloceliņš pie Ķengaraga ielas, kas iet no Maskavas ielas līdz Daugavas krastam pie Viberta salas. Ķengaraga iela minēta 1896. gada Rīgas plānos ar nosaukumu Kišiņevas iela, pārdēvēta 1923. gadā.
Daugavas promenāde izveidota uz 1901. gadā ar laukakmeņiem, koka pāļiem, žagariem un smilti nostiprināta Daugavas plūdu aizsardzības vaļņa t.s. Daugavas regulēšanas „P” dambja, lai aizkavētu Maz Jumpravas muižas un apkārtējo zemnieku zemes izskalošanu pavasara plūdos. 1962. gadā, izveidojot Ķengaraga dzīvojamo rajonu, tas tika labiekārtots un pastiprināts ar moderniem dzelzsbetona materiāliem. Latvijas laikā pakļauts Jūru un kuģu direkcijai.
Promenāde krustojas ar Kaņieru ielu (izveidota 1957. gadā), kas iet no bijušā Prūšu kroga pie Maskavas ielas līdz Daugavai, tālāk šķērso Glūdas ielu (izveidota 1900. gadā kā Donas iela, Donschestr., pārdēvēta 1923. gadā), Krāces ielu (izveidota 1932. gadā) un Bultu ielu (izveidota 1959. gadā), agrāko Ikšķiles ielas gultni (izveidota 1930. gadā), bijušās Plostu ielas galu (izveidota 1930. gadā ar nosaukumu Salaspils iela, 1942. pārdēvēta par Plostu ielu), tālāk pāri 2011. gadā izbūvētam koka tiltam pa bijušās Bleķu muižas zemēm līdz bijušās Krusta muižas centra zemēm, kur atrodas Putnu novērošanas tornis.
2009./2011. gadā Austrumu izpilddirekcija pēc ainavu arhitektu Daigas Veinbergas, Guntas Rozenbergas un Laumas Garkalnes izstrādāta krastmalas ainavas dizaina projekta un pēc arhitektu Ulda Liepas un Artūra Catūrova projekta izbūvēja un labiekārtoja Promenādes aleju.

Ķengaraga iela izveidojās kā saimniecības ceļš no Maskavas ceļa uz Baltijas linu manufaktūras kompānijas fabriku un Daugavu 1860. gadā. 1896. gada Rīgas plānos nosaukums - Kišiņevas iela, bet 1923. pārdēvēta par Ķengaraga ielu.

A/S „Baltijas Linu audeklu manufaktūras kompānija”,
vēstules veidlapa ar fabrikas attēlu.
1919. gads.

Ķengaraga ielas rajonā atradās viens no vecākiem Rīgas uzņēmumiem A/S „Baltijas Linu audeklu manufaktūra „Ķengarags”.
A/G „Baltische Linemanufactur Compagnie”), dib. 1817. gadā, statūti apstiprināti 1859. gada 27. novembrī. Tās mūra korpusi Ķengaragā atklāti 1860. gada 1. jūlijā. Laika gaitā ap rūpnīcu izveidojās Kišiņevas (vēlāk Ķengaraga), Voroņežas (vēlāk Mazā Ķengaraga), Donas (vēlāk Glūdas), Baltijas (vēlāk Austuves) ielu tīkls. Uzņēmums nodarbojās ar linu apstrādi, linu audeklu aušanu un balināšanu, 1924. gadā uzņēmums pārreģistrēja statūtus un grozīja nosaukumu „Baltijas linu audeklu manufaktūras” A/S, bet 1928. gadā tā pārdēvēta par „Baltijas linu manufaktūras A/S Ķengerags”, ar pamatkapitālu 360000 latu un ražoja linu audumu, diegus, bet kopš 1935. gada galvenais rūpniecības ražojums bija zvejas tīkli, sporta tīkli, tamza un lāpāmie diegi, pie tam nostādot savu produkciju blakus labākiem ārzemju ražojumiem. 1903. gadā uzņēmumā strādā 429 strādnieki, apgrozījums - Rbļ. 284 400, bet 1935. gadā - Ls 360 000. Produkcija bija ļoti populāra un iecienīta, par to liecina daudzie saņemtie apbalvojumi: 1867. gadā Parīzē, 1870. Pēterburgā, 1883. Rīgā un citi.

Uzņēmums darbojās līdz 1939. gadam, kad tā vācu izcelsmes īpašnieki Rīgas tirgotāji un aristokrāti repatriējās uz Vāciju, 1939. gadā uz uzņēmuma bāzes izveidota „Rīgas tīklu aušanas fabrika Ķengarags”, kas turpināja savu darbību vācu un padomju laikā, 1960. gadā pārdēvēta par „Rīgas zvejas rīku fabriku”, kurā fabrikas dibinātāja inženiera Teodora Burmeistera mazdēls Juris Burmeisters strādāja par galveno inženieri, 1969. gadā - „Rīgas eksperimentālā zvejas rīku un plastmasas izstrādājumu rūpnīca”, kuras apgrozījums sasniedza 5 milj. rubļu, 1993. gadā uzņēmums pārtrauca savu darbību.

Bijušās tīklu fabrikas kopskats 2011. gadā.
Priekšplānā 1859. gadā,
celtais divu stāvu fabrikas linu austuves mūra korpuss.

1899. gadā celtā fabrikas pārvaldes ēka,
pēc inženiera Teodora Burmeistera projekta.

Uzņēmuma reģistrācijas paziņojums.
1924. gads.

Kaņieru ielas daudzstāvu mājas būvniecība
pie bijušās enkurnieku mājas.

Kaņiera iela (izveidota 1957. gadā) iet no bijušā Prūšu kroga (viens no četriem K. Haberlanda būvētiem krogiem) pie Maskavas ielas līdz Daugavai un šķērso bijušās Baltijas Linu Manufaktūras zemes, te beidzas vecā Ķengaraga zemes, pie Kaņieru ielas nama Nr. 13 līdz Daugavai, ielas gultne sakrīt ar bijušās M. Ķengaraga (Voroņežas nosaukums minēts 1897. gadā, pārdēvēta 1923. gadā) ielas gultni, kuru 1939. gadā projektēja pagarināt līdz Latgales (Maskavas) ielai. Ielā pārsvarā individuālā mazstāvu 1950-to gadu apbūve.

Prūšu krogs.
1913. gads.

1812. gadā līdz šejienei atnāca Napoleona armijas Jorka prūšu pulki, kuru nonākšana tik tuvu Rīgai radīja pilsētā lielu satraukumu. Nedrošībā par iespējamu ienaidnieka iebrukumu pilsētā turēja gatavībā piķa lāpas priekšpilsētu nodedzināšanai. Kļūmes dēļ Rīgas priekšpilsētas, arī Maskavas forštate, tika pārvērstas pelnos.
Starp Kaņieru un Glūdas ielām atrodas veca Enkurnieku stacijas un kazarmu divu stāvu klasiskā stila mūra ēka (Kaņieru ielā Nr. 17), celta ap 1860. gadu.

Enkurnieku stacijas mūra divu stāvu ēka 2011. gadā.
Atjaunota 1935. gadā,
arhitekts Dāvids Zariņš.

Enkurnieku kazarmu un stacijas mūra divu stāvu ēka, ap 1900. gadu.

Glūdas iela (izveidota 1889. gada kā Donas iela, Donschestr., pārdēvēta 1923. gadā) veda no Maskavas ielas līdz Daugavai kā senais ceļš, kas saistīts ar Rīgas enkurnieku amatu Ankerneekamt cunftes zemēm, kur atradās Enkurnieku stacija, jo kādreiz daudzas strūgas no Krievijas apstājas šajā vietā, lai uzņemtu ločus - enkurniekus ceļošanai pa tālāko sazaroto Daugavas grīvu. Plostus un strūgas enkurnieki pārvietoja ar vinčas un tai trosē piestiprināta enkura palīdzību. Enkuru iemeta vajadzīgajā vietā un, uztinot trosi vinčai, aizvadīja plostus un strūgas līdz enkuram.
Glūdas ielas nosaukums ir netipisks Maskavas forštatei, jo Daugavas labajā krastā nevarēja būt Kurzemes vietvārdu nosaukumi, bet 1923. gadā ielas nosaukums pamatojās uz vietējo ģeoloģisko uzbūvi - šeit atrodama glūda (plastisks pelēks vai zilganpelēks māls). 1942. gadā vācu vara pārdēvēja ielu Pfalzgraenschestrasse vārdā, kas ir Glūdas muiža Jelgavas apriņķī.

Tauvošanās gredzens – sens enkurnieku amata liecinieks.
2011. gads.

Enkurnieku amatu nodibināja 1610. gadā un komplektēja no vietējiem latviešiem, kas labi pazina Daugavas straumi un sēkļus. Viņiem piederēja laivas, enkuri un cits attiecīgais inventārs, 1880-jos gados amatu likvidēja. Enkurnieku stacijas vecā divstāvu mūra ēka saglabājusies līdz mūsdienām un atrodas Kaņieru ielā Nr. 17. 1935. gadā ēka atjaunota pēc arhitekta Dāvida Zariņa projekta, jo 1931. gadā tā bija sabrukšanas stadijā, kas liecina par tās cienījamo vecumu. Ēkas un piegulošā zemesgabala nomnieks 1906./1923. gados bija Kārlis Jākobsons, 1923. gadā to pārņēma Rīgas ostas kuģniecības biedrības Enkurnieku sekcija, bet 1925./1935. gados saimniekoja Enkurnieku artelis, kas šeit ierīkoja dzīvokļus plostniekiem un veikalu dežurējošiem enkurniekiem un garām braucošiem plostniekiem, kas izvietojās uz nakti vairākos Daugavas plostu dārzos. To skaits sezonā sasniedza pat 300 plostu ar 200 baļķiem katrā.

Savrupmāja Glūdas ielā Nr. 1.
Celta 1939. gadā, arhitekts Sergejs Antonovs

Glūdas ielā Nr. 1 zemnieks un virsnieks Mārtiņš Gulbis 1927. gadā ierīkoja „Pirmo Baltijas siltumnīcu fabriku”, 1934. gadā pēc arhitektes Lidijas Hofmanes projekta cēla kūti ar staļļiem zirgiem, govīm un cūkām, bet 1939. gadā pēc arhitekta Sergeja Antonova projekta - savrupmāju Daugavas krastā.

Rušonu iela bijusi starp esošām ēkām pie promenādes Maskavas ielā Nr. 258, korpuss 7 un Nr. 260, korpuss 7. Tā izveidota 1936. gadā kā Rušānu iela (1965./1991. gados - Roberta Eihes iela), 1936. gadā jaunprojektējamā iela sākās pie Daugavas un gāja pāri Maskavas, Maltas, Aglūnas un Prūšu ielām līdz dzelzceļa stigai. Apbūvējot 1962./1965. gados Ķengaraga mikrorajonu, ielas daļa no Maskavas ielas līdz Daugavai izzuda no Rīgas kartes.

Krāces ielas (izveidota 1932. gadā), kas iet no Maskavas ielas līdz Daugavai, malā atrodas sens dīķis, kas kādreiz bijis dziļš un melns, jo 1668. gada zviedru kartēs un ilgi pēc tam dēvēts par Elles dīķi Elles Djick. Neskatoties uz Daugavas pieteku un strautiņu izmaiņām dabā laika gaitā, šī vieta ir samanāma vēl šodien. Pagājušā gadsimtā dīķis nonāca fabrikantu Kuzņecovu īpašumā, te bijušas fabrikas plašās un rūpīgi koptās dārzniecības, dīķa ar saliņu vidū tumšajos ūdeņos dzīvoja baltie gulbji. Tagad tas ir pagātnē, jo neskatoties uz dažu entuziastu pūliņiem, šī vieta neatguva seno godību. Daugavas un dīķa krastā pie Daugavas kādreiz atradās zvejnieku Stādu (Stahdsche) mājas, bet dīķa malā pie Maskavas ceļa - zvejnieku Rēbes (Reebe) mājas. Dīķis kļuva slavens 2008. gadā, kad apkārtnes rekonstrukcijas plāns nokļuva Latvijas Satversmes tiesā.

2010. gadā dīķa apkārtne pie Daugavas tika rekonstruēta un labiekārtota, uzcelts tiltiņš pāri dīķa attekai, ierīkots vingrošanas laukums un uzstādīta galda spēļu stacionārā iekārta, promenādei un veloceliņam par godu uzstādīts dekoratīvais divritenis pēc akmeņkaļa kalēja Gunta Pandara un tēlnieka Āra Smildzera projekta.

Ķengaraga un apkārtnes karte.
1900. gads

Daugavas mols.
2011. gads

Dīķa rajonā atrodas Daugavas mols, pēc nostāstiem būvēts militāriem mērķiem, lai varētu nolaist ūdenī kara amfībijas. Vietējie iedzīvotāji to izmantoja kā laivu piestātni gandrīz līdz 1993. gadam, kad to sāka demolēt un gremdēt.
Starp Krāces un Bultas ielām, atradās vairākas zemnieku un Daugavas zvejnieku mājas - Breese, Kehke Jurre, Muzeneek, Kehke Jahn, Salium Jahn, Salium Jakob, to zemes garās strēmelēs aiziet no Daugavas līdz dzelzceļa stigai. Zeme bija smilšaina, purvaina, lauciņi samērā neauglīgi, pārāk bieži plūdu noskaloti un svešu karapulku nobradāti, devīga bija Daugava – gandrīz visi Ķengaraga iedzīvotāji bija zvejnieki. Apkārtējie zemnieki piepelnījas sākumā ar cukuru, vēlāk ar linu manufaktūrām. Arī māju nosaukumi liecina par saistību ar Daugavu un Maskavas ceļu: Salium, Muzeneek – mājas, kur iesālīja zivis vairumā ostas un tirgus vajadzībām, Kehke – mājas, kur turēja virtuves garām braucošiem zemniekiem un plostniekiem. Agrāk lini bija latviešu ziņā: linu kulstītāji, saiņotāji, nesēji, svērēji, liģeri bija latvieši, jo linu apstrāde un aušana tika uzskatīta par vācu meistaru necienīgu darbu.

Oļģerta Krūmiņa siluetu griezums „Latviešu zvejnieki”, atklātne.
1930. gads.

Zvejas tiesības apkārtējie zemnieki bija ieguvuši solīšanā, ko sarīkoja Rīgas pilsētas muižas pārvalde. Noteikumi bija bargi un bieži vien neizpildāmi: nomnieks uzņēmās ūdens aizsardzību un gādā par to, ka neviena sveša persona nezvejos iznomātos ūdeņos; visi zaudējumi, kuri nomniekam celtos, jāsedz pašam; atbild ar savu mantu par zaudējumiem, Daugavas kreisajā krastā Maz Jumpravas muižas robežās aizliegts pļaut zāli un niedres upes malā, aizsprostot vai mainīt upes gultni, aizliegta grants smelšana un akmeņu nogremdēšana. Zvejnieki organizēja grupas, kurās apvienojās 30 - 40 cilvēki, nomas maksa bija ļoti augsta: 1921. gadā tā svārstījās no 100 000 – 500 000 Latvijas rubļiem, 1937. gadā no 11 000 – 16 000 latiem.

Veca zvejnieku māja ar dakstiņiem klātu jumtu Krasta masīvā.
1965. gads.

Dzīvojamas ēkas vēl 1920-jos gados bija koka ar salmu vai šindeļu segtiem jumtiem, ļoti retai mājai sarkani dakstiņi, namus nomāja no Rīgas pilsētas mežu un muižas pārvaldes, dzimts nomas maksa - 200 rubļu gadā, nomnieki bija pastāvīgi, daži pat vairāk nekā 50 gadus. Nomniekiem bija uzlikti pienākumi: koku ciršana atļauta tikai ar pārvaldes sankciju; koki jākopj; par saviem līdzekļiem jāuztur grāvji, pievedceļi un to apgaismojums, nedrīkst ierīkot tirdzniecības un rūpniecības iestādes, zaudējumus no dabas nelaimēm sedz nomnieks, zemesgabalus nedrīkst nodot apakšnomā, pēc zemes atstāšanas ēkas un stādījumi pāriet pilsētas īpašumā.

Fabrikas korpusi un vecas mājas Krasta masīva vietā.
1953. gads.

Vecā un jaunā apbūve Krasta masīvā.
1965. gads.

Ceļā starp Krāces un Bultas ielām atrodas Venēcijas gotikā ar renesanses stila atskaņām celta mūra rūpnieciska būve - Šķirotavas dzelzceļa stacijas mehāniskā ūdens pumpētava ar saimniecības ēkām, ko izbūvēja Rīgas-Orlas dzelzceļa pārvalde ap 1902./1905. gadu pie Ķēķu Jāņu mājām, rezervējot zemesgabalu ar atsevišķu pievadu, kas stiepjas līdz Šķirotavas stacijai dzelzceļa īpašumā.

Šķirotavas dzelzceļa stacijas mehāniskā ūdens pumpētava.
2010. gads.

Bultu iela izveidota 1959. gadā. Daļa ielas iet pa vecās Ikšķiles ielas gultni. Ar ielas nosaukumu arī sanācis pārpratums, jo 1930. gadā tā izveidota kā Ikšķiles iela, likvidēta 1979. gadā un vēlāk pārmantojusi Bultu ielas nosaukumu. Senos plānos tas bija ceļš no pilsētas Zosu ganībām līdz Daugavai. Ielas labajā pusē atrodas 1941. gadā pēc arhitekta Aleksandra Baršai projekta Jēkaba Zeltiņa celta savrupmāja, bijušās Kalna Priekuļu mājas zemes, pie mājām atrodas Smerdokļu līcis, kas ieguvis savu nosaukumu no plostu dārzā noslīkušiem baļķiem, kas trūdos nelabi oda. A. Zeltiņš ieguva zemes gabalu 1922. gadā, līdz tam tur vairāk nekā 50 gadus saimniekoja Dauguļu ģimene. Saglabājies 1922. gada ēku apraksts: dzīvojama māja - koka ar salmu jumtu, kūts ar stalli, klēts un pirts – koka ar dēļu jumtu.

Jēkaba Zeltiņa savrupmāja.
2011. gads.

Iela kreisajā pusē robežojas ar bijušās rūpnīcas „Kvadrāts” zemesgabalu. Rūpnīcas teritorijā atradās arī vecākais uzņēmums Rīgā - A/S „Baltijas Linu manufaktūra” (A/G „Baltische Linemanufactur”) ” dib. 1817. gadā, kuras balinātavas vecie mūra korpusi būvēti jau 1859. gadā uz Kalna Priekuļu māju zemēm.

A/S „Baltijas Linu manufaktūras” balinātavas korpusi.
1900. gads.

1936. gads.

Bijušās rūpnīcas „Kvadrāts” ēka Maskavas ielā Nr. 322/324, celta 1924./1926. gados pēc arhitekta Vilhelma Bokslafa projekta, uzņēmums „The Baltic India rubber Co „Quadrat” dibināts 1924. g. 9. maijā, pārveidots 1974. g. par gumijas izstrādājumu rūpnīcu apvienību „Sarkanais kvadrāts”, tagad - „Baltijas Gumijas Fabrika" un "Baltijas Apavu Fabrika". Rūpnīca ražoja gumijas izstrādājumus galošas, botes, zābakus un tehniskus gumijas izstrādājumus: šļūtenes, blīves, spirālšļūtenes, automobiļu un velosipēdu kameras un citus, eksportējot tos pārsvarā uz Krievijas tirgu. Apgrozījums 1935. gadā bija Ls 8 590 507, 1968. gadā - Rbļ. 15 200 000. Pēdējos Latvijas laika gados valdes priekšsēdētājs bija kādreizējais Latvijas Valsts prezidents (1930./1936.) Alberts Kviesis (1881-1944).

Rūpnīcas „Kvadrāts” ēka.
1926. gads.

Gar rūpnīcas sētu pie Daugavas pēc arhitektu Ulda Liepas un Artūra Catūrova projekta izveidota vietējo iedzīvotāju iecienīta atpūtas un Daugavas mūžīgā tecējuma vērošanas zona.
Rūpnīcas teritorija robežojas ar Plostu ielu, kaut tās posms no Maskavas ielas līdz Daugavai izzudis 2000-jos gados. Iela izveidota 1932. gadā ar nosaukumu Salaspils iela un toreiz tā bija Rīgas pilsētas robežiela, 1942. gadā pārdēvēta par Plostu (Flossstrasse) ielu, jo Salaspils nosaukums tika piešķirts Gogoļa ielai, 1991. gadā Salaspils ielas nosaukums piešķirts bijušai Vilhelma Knoriņa ielai, kas izveidota 1965. gadā pie dzelzceļa līnijas. 1959. gadā Plostu iela sadalīta divās daļās - Plostu un Pelnu ielā.
Vēsturiski tas bija ceļš, kas savienoja Bleķu (Bleichhof) muižu ar dzelzceļu un pilsētas ganībām un līdz 1924. gadam skaitījās Rīgas patrimoniālā apgabalā, Bleķu muižas zemes sākumā robežojās ar Kalna Priekuļu māju zemēm, agrākā statistiskā rajona bet tagad - apkaimes Ķengarags.
Bijusī rūpnīca „Kvadrāts” robežojas ar Bleķu muižiņu (Bleichhof), ko savulaik izīrēja linu audeklu balinātājiem, līdz ar to muižiņa ieguvusi savu nosaukumu (bleichen vācu valodā – balināt). Saulainās dienās Maskavas ceļa abās pusēs balti baloja garas audeklu rindas. Agrākais nosaukums - Šrēdera (Schroederhof) muiža, tā bija rīdzinieku atpūtas vieta t.s. Lustes muiža.

Pārvads pāri Purvu upītei.
2011. gads.

Blieķu muižas teritorijā uzcelts gājēju tiltiņš pāri Purvu (Bleķu muižas) upītei. To atklāja 2011. gada 19. augustā pilsētas pašvaldības pārstāvji: Rīgas domes priekšsēdētājs Nils Ušakovs, Rīgas domes priekšsēdētāja vietnieks Andris Ameriks un Austrumu izpilddirekcijas direktors Dmitrijs Pavlovs. Celts pēc arhitektu Ulda Liepas un Artūra Catūrova projekta, būvuzņēmējs SIA „Velve-AE”. Rīgas pilsētas amatpersonas, būvētāji, arhitekti iestādīja karaliskās sarkanās kļavas.

2011. gada 19. augustā stādītās karaliskās sarkanās kļavas.
2011. gads.

Putnu vērošanas un skatu tornis.
2012. gads.

2009. gadā pie Krustamuižas Rīgas Austrumu izpilddirekcija ierīkoja Putnu vērošanas un skatu torņa laukumu pēc arhitektu Ulda Liepas un Artūra Catūrova projekta, būvuzņēmējs SIA „Rišons Inter”.
Krusta muiža (Kreuzhof) parādījās kartēs XVII gadsimtā, kādreiz šeit bija kapi, no kuriem cēlies nosaukums. Muiža atradās abās Maskavas ceļa pusēs un ceļš gāja pāri pagalmam, kur atradās kungu dzīvojamā māja, kalpu māja, staļļi, kūts, pirts un citas saimniecības ēkas, uz Rīgas pusi atradās arī Krusta krogs, Daugavas pusē - Krusta skola, kazarmas un Maz Jumpravas pārceltuve.
Krusta skola ierīkota 1865. gada 23. aprīlī Ceriņkalna bijušā krogā, sākotnēji tā bija viena klases telpa un skolotāja dzīvoklis. Pirmais pārzinis bija Frīdrihs Veinbergs, skolēnu skaits - 109 zēni un meitenes, skolā mācīja krievu un latviešu valodu, rēķināšanu, glītrakstību, dziedāšanu u.c. Skolā 1918. gadā ierīkots elektriskais apgaismojums, bet ēka nodega 1921. gadā un skolu pārvietoja Parumbu „Heinrihsona” 1912. gadā būvēta ēkā pie Rumbulas stacijas.

Lauku mājas Daugavas malā.
1953. gads.

Promenādes teritorija atradās agrākās Rīgas pilsētas muižu un mežu pārvaldes teritorijai piederošā Maz Jumpravas muižā un Rīgas pilsētas statistiskā rajona „Ķengarags” senā apdzīvotā vietā Ķengerags.

Maz Jumpravas muiža

Jumpravas (Maz Jumpravas) muiža.
Ē. Tolks.
1701. gads.

Rīgas Jēkaba baznīcas Cisterciešu klostera mūķenes ieguva Daugavas labajā krastā zemes gabalu ar dažām zemnieku mājām, kam tika uzliktas klaušas - apgādāt klostera iemītnieces ar produktiem, šo klostera muižu nosauca par Puķu ieleju (Blumenthal), bet tautā pēc to iemītniecēm dēvēja par Jumpravu muižu (Jungfernhof), ar laiku šis nosaukums legalizēts un, lai atšķirtu nosaukumu no Lielvārdes draudzes Lieljumpravas Gross Junfenhof , to nosauca par Maz Jumpravas Klein Jungfernhof. Zviedru karalis Gustavs II Ādolfs muižu 1627. gadā piešķīra Rīgas monētu kaltuves meistaram M. Vulfam (vēlāk Vulfenšilds).
Rīgas pilsēta muižu ieguva 1636. gadā. Rīgas rāte ap Maz Jumpravas muižu apvienoja plašu teritoriju: Rīgas priekšpilsētas, Ķīšezera apkārtni, Juglu, Biķerniekus, Ulbroku, Rumbulu, Olaini un Torņakalnu, izveidojot lielāko pilsētas patrimoniālmuižas teritoriju. 1777. gadā atdalījās Olaines patrimoniālmuiža ar Olaini un Plakanciemu, 1799. gadā - Juglas un Biķernieku, kas pievienotas pie Dreiliņiem.

Jumpravas (Maz Jumpravas) muiža.
Roberts Rennijs.
1793. gads.

1794. gadā muižas teritorijā dzīvoja 3 357 cilvēki – dzimtļaudis, strādnieki, amatnieki un kalpotāji.
1700. gadā, nākot no Kurzemes puses, pie Maz Jumpravas muižas Daugavu forsēja Pētera I apvienotais krievu – sakšu karaspēks. Zviedru karaļa Kārļa XII kara pulki atsvieda pretinieku uz otru Daugavas krastu, uzceļot pagaidu tiltu. Trieciens bija tik zibenīgs, ka zviedru karavīri pat baudījuši sakšu sagatavoto silto ēdienu.

Mazjumpravas muiža XVII gadsimtā.
J.K. Broces zīmējums.
1798. gads.

1877. gadā Rīgas pilsētas mežu un muižu pārvalde iznomāja muižu Johanam Ratfeldam par 3 000 rubļu gadā. Saglabājies dzimts nomas līgums ar ēku aprakstu, kopā muižas teritorijā 16 ēkas: dzīvojama māja – mūra ar dakstiņu jumtu un mūra frontonu, ieejas durvis divviru, trīspadsmit logu, septiņas iekšējās ozolkoka durvis, krāsnis ar baltiem podiņiem; zirgu staļļi ar vāgūzi, ledus pagrabs, kūts, kalēju darbnīca un divas strādnieku mājas - mūra, segtas ar lubiņām; pie muižas mūra ūdens dzirnavas un krogs. Krogu 1923. gadā atriebībā par līguma laušanu nomnieks izdemolēja un tika saukts pie atbildības par zaudējumiem Rīgas pilsētai.
Muižai raibi piedzīvojumi juku laikmetā: 1915. gadā muiža pamesta, 1916./1917. gados Krievijas karaspēks ierīko šeit apgādes saimniecību un izvieto lidotāju nodaļu; 1917. gadā vācu karaspēks ierīko apgādes saimniecību; 1919. gadā Padomju valdība nodod Rāmavas un Mazjumpravas muižas Rīgas politehnikumam un ierīko lauksaimniecības mācību saimniecības; 1919. gadā Bermonta karaspēks izlaupīja to; 1920. gadā latviešu jaunatnes savienības Katlakalna organizācija ierīko muižā savu kultūras centru; 1925./1940. gados tā iznomāta Ženijai Štobbei ar nomas maksu Ls 10500; 1929. gadā kuģu būvētava „Strauch & Krumin”, kas atradās Zaķu salā, ierīkoja kuģīšu satiksmes līnijas „Rīga – Ķekava - Klaņģi” piestātni „Jumpravmuiža”;1941./1943. gados muižā ierīkota koncentrācijas nometne, kur nometināti Vācijas un Austrijas ebreji, kas šeit nodarbojās ar lauksamniecību un daļa tika izmantoti Salaspils koncentrācijas nometnes būvniecībā un Daugavas akmeņlauztuvēs.
Padomju laikā muižas teritorijā atradās PSRS armijas daļas, ēka tika izmantota kā lidotāju ambulance, vēlāk ierīkots atpūtas un sporta komplekss, kas šodien vairs nedarbojas.

Maz Jumpravas muižas ēku atliekas un aleja.
2009. gads.

Apkaimes vēsturiskais apraksts

Ķengarags ir apkaime pilsētas dienvidu daļā, kas piekļaujas Daugavas labajam krastam. Ķengarags bija viens no pirmajiem tagadējās Rīgas rajoniem, kas iznira no Baltijas ledus ezera dzīlēm, kad, klimatam mainoties, tas atkāpās tagadējā Rīgas jūras līča virzienā. Tomēr vēl pirms 11 tūkstošiem gadu šī apkārtne bija vien saliņa plašajā Daugavas deltā. Ir grūti teikt, kad Ķengaraga teritorijā parādījās pirmie cilvēki, bet sīkām upītēm un mazām saliņām bagātā Daugavas delta varēja būt piemērota zvejnieku un migrējošo ziemeļbriežu mednieku apmetnēm.

Krievijas cara Alekseja Mihailoviča Rīgas aplenkšana
1656. gada 22. augustā.
S. Puffendorfs.
1697. gads.

Pirmo reizi Ķengarags (Kengaragge) kā apdzīvota vieta minēta 16.gs. otrajā pusē. Ķengaraga nosaukuma izcelšanās tiek skaidrota dažādi: gan ar šeit dzīvojošā zemnieka vārdu, gan nosaukuma lībisko izcelsmi – “kurpju rags”. Ķengarags kā liels zemesrags Daugavas labajā krastā pastāvēja līdz 18. gs. beigām, kad Daugavas gultni raga lejasdaļā norobežoja ar dambjiem. Vēsturiski par Ķengaragu saukta teritorija, kas atradusies tagadējā Krasta masīva vietā. Ar laiku Ķengaraga vārdu attiecinājuši uz teritorijām, kas stiepjas tālāk no Rīgas centra.

Daugava pie Akmeņu (Steinholm) salas Katlakalnā un Ķengaragā.
J.K. Broces zīmejums.

Lai arī Ķengarags vēsturiski ir bijis daļēji rūpniecības rajons, tomēr mūsdienās tas ir vairāk kļuvis par “guļamrajonu”. Mūsdienās šeit ir attīstīts lielveikalu un tirdzniecības tīkls: Dole, Superneto, Maxima, Līksna veikali, Ķengaraga un Doles tirgus. 20. gs. 50. gados Ķengaragā sāka celt divstāvu tipveida dzīvojamās mājas dzelzceļa strādnieku vajadzībām. Šeit attīstījās arī individuālā apbūve, bet pēc 1962. gadā izstrādātā detaļplānojuma tika sākta daudzstāvu apbūve. Dzīvojamais masīvs sastāv no 5 mikrorajoniem un to centriem, rajonu sabiedriskā un tirdzniecības centra Bultu ielā. Piecstāvu apbūvi papildina divpadsmitstāvu torņu ēkas. Pie apbūves strādājuši arhit. L. Nagliņš, A. Ozoliņa, N. Eglīte, M. Brodskis, E. Jēkabsons u.c.

Lielākā daļa Ķengaraga teritorijas Rīgai tika pievienota 1924. gadā, kad Latvijā norisa zemes reforma, un arī Rīgas pilsēta savas attīstības nodrošināšanai ievērojami palielināja savu teritoriju, pievienojot zemes, kas sākās aiz Krasta masīva un pletās līdz Šķirotavas stacijai. No 1933. gada tas kļuva par vienu no pilsētas statistiskiem rajoniem. Pats Ķengaraga dienvidu gals starp Šķirotavas staciju un Daugavu Rīgai tika pievienots tikai 60. gados, kad sākās intensīva šīs teritorijas apbūve. Rajons līdz Ikšķiles ielai Rīgas teritorijā tika ieslēgs 1960. gadā, bet Višķu ielas teritorija, kas ir mūsdienu Ķengaraga robeža, klāt nāca 1968. gadā, kad Rīgai klāt pievienoja plašu apgabalu gar Daugavas malu līdz pat Dārziņiem. Latvijas pirmās republikas laikā, kā arī mūsdienās, Ķengarags ir ietverts Latgales priekšpilsētas robežās, kas padomju gados tika dēvēts par Maskavas rajonu.

Avoti

Latvijas valsts vēstures arhīvs fonds – apraksts – lieta:

Literatūra: Periodika: Portāli:

V. EICHENBAUM’S
MMXI - MMXV